| Nu gluži kā stinas skrien manas ilgas
 Pie tevis
 un mana dvēsele
 kā sarkans ibiss
 lejā metas no kraujas
 tik bezbailīgi un droši,
 zinot,ka nebūs ne vainas,
 jo to augšup cels spārni.
 ”Cerība mirst pēdējā,
 kaut arī tie pavisam vāri ”,
 dvēsele pie sevis nodomā
 un metas lejā no kraujas.
 Sārta noriet un aust saule.
 |