Nu gluži kā stinas  
skrien manas ilgas 
Pie tevis  
un mana dvēsele  
kā sarkans ibiss 
lejā metas no kraujas 
tik bezbailīgi un droši, 
zinot,ka nebūs ne vainas, 
jo to augšup cels spārni. 
”Cerība mirst pēdējā, 
kaut arī tie pavisam vāri ”, 
dvēsele pie sevis nodomā 
un metas lejā no kraujas. 
Sārta noriet un aust saule. |