 (www.feini.lv) |
| Sintija Balule : Senlietas. |
| Gremdējos, remdējos atmiņās zilajās Senlietās kavējās prāts, Sirdī bij’ bunkuriņš, junkuriņš izgrauzās, Brīdī, kad dzīvot Tu sāc. Netīk tās atmiņas, skābas kā paniņas Reizumis saldums bij’ kāds, Izroc no prāta sev prieku un lamiņas, Tādas, kas nikni vienšņāc. Iedziedas sirdspuksti, saldi un izjusti, Izdzirdot kādu, kas mīl, Mīlēti, glāstīti, nerāti, nesisti Tādēl, ka Tu esi dzīvs. Nenogriezt saiti starp sevi un pasauli Akmeņiem vieta, lai tiek, Nekļūt par klaidoni, zagli un staiguli- Par tādu ik viens reiz paliek. Mirstošas asaras, aizmirstas vasaras Atpazīst šūna ikviena, Salauztas sirsniņas, mocītas, neprastas- Tāda reiz bija ik diena. Bet tagad ir aukstāks un nesola siltumu Brīnumu gaidīt nav vērts, Gribās to patieso sapratni, mīļumu Bet man tas vēl Augšā nav svērts... |
| (17.12.2016) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |