 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Neredzamās zvaigznes kaps |
| Turoties pie neredzamas zvaigznes, Kuru vienmēr gaišu pieminu, Vadoties pēc sirdsapziņas redzes, Pelnītajā tumsā aizeju. Zvaigzne šī ir mūsu mīļā smeldze – Pašu metastāzēs nāvētā. Melnā, izkaltusī, skumjā roze, Apgānīta kara laukumā. Atmiņas salts pieskāriens jau dzēsis, Inerce vēl dzīvos kopā dzen. Patiesība aizdzejota garām Melos pazudušām ausīm sen. Sastingums kā čūskā manī turas, Tikai vārds kā mēle mutē zib. Bezgalība mirst, kļūst mirklis mūžīgs – Spēle beigsies tiem, kas spēlēt grib. Lai nekas vairs nepaliek no tevis, Dūmos izkūp viss, kas ļauns, kas labs. Aizmirstības mātes sūnu roku Auklēts neredzamās zvaigznes kaps. |
| (22.07.2020) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |