 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : 1984 |
| Kā bija tad... Kad dzimis bērns, lai mācītos un augtu, Bet nezina vēl īsti, dzīvot kam – Par tēvzemēm lai savienības sauktu, Starp kurām uzdīgt sapņu ozolam? Kad pamats ielikts negrozāmā varā, Kas vienu otram līdzvērtīgu tur Un nēsā dzejniekus uz rokām starā, Bet draugu starpā ienaidniekus bur. Kad nezina pat mīlestības cenu Un to, ka lēti pārdodama tā. Ka dziesmu pēc tam dziedāsi tu senu Un kaunā/bailēs vērsies karogā. Ka nerunāsim, nedzīvosim brīvi, Būs paraugs pašu nīstais biezo bars, Kas tīro apgāna un gara dzīvi… Bet kurš tev teica tad, ka pastāv gars? Nav laiks no laika pēkšņā plaisā šķirams, Kaut plaisu šo par atmošanos sauc, Kas brīdi aizmirsties liek labam, tīram, Un mājās traukt kā gāju putni trauc. |
| (23.03.2021) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |