Pieskaros upei un akmeņiem klusiem –
Tie ir kā cilvēki filmā bez skaņas.
Skaļa vēl gaisma, kas uztur pie debess,
Spriegota katra man dvēselē maņa.
Minos caur rudeni, noslēpums dabā –
Visur šie nupat kā dzimušie skati.
Reti spēks pieaug no tīrā un labā –
Mans rudens ritenis nu kaujas rati.
Dzīvēs kaut miljoniem, simtiem vai piecās,
Nepārstāj ilgoties cilvēks un tiecas.
Ja arī tuksnesis dzīvībā triektos,
Palma es oāzē – pāri tev liektos. |