Ir mierinājums rodams mums:
Tas nav neviena īpašums.
Man pakrūtē vēl dzidrs zvans –
Kā liesma deg, simts toņos skan.
Tam katru mirkli vajadzīgs
Kas dzīvs un skaists, un bezgalīgs.
Es skaļi zvanu – klausies nu –
Plauks, zaļos viss, ja celsies tu.
Un ne jau tāpēc muļķi mēs,
Ka neslēpjamies pagultēs.
Ne roboti, kam mākslīgs prāts:
Kā cilvēks tu uz zemes nāc.
Būs pilsētas, būs lauki, mežs,
Un gaisīs viss, kas licies svešs.
Šis karnevāls, kad maskas krīt,
Ar gaiļa dziesmu beigsies rīt. |