|
|
|
|
|
|
|
| | Mierinājums | | Ievietojis: bez smecera | Komentāri (1) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Ir mierinājums rodams mums:
Tas nav neviena īpašums.
Man pakrūtē vēl dzidrs zvans –
Kā liesma deg, simts toņos skan.
Tam katru mirkli vajadzīgs
Kas dzīvs un skaists, un bezgalīgs.
Es skaļi zvanu – klausies nu –
Plauks, zaļos viss, ja celsies tu.
Un ne jau tāpēc muļķi mēs,
Ka neslēpjamies pagultēs.
Ne roboti, kam mākslīgs prāts:
Kā cilvēks tu uz zemes nāc.
Būs pilsētas, būs lauki, mežs,
Un gaisīs viss, kas licies svešs.
Šis karnevāls, kad maskas krīt,
Ar gaiļa dziesmu beigsies rīt. (02.02.2022) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Salatēvs pār laukiem brien,
Slēpju nav, jo zāle vien,
Pāri plecam vilku vāle,
Eglīte un jāņu zāle! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|