|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mūžīgais dzejolis | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Būs pavasaris, zeme šī un tauta,
Un milzu saule zelta starus lies.
Jau plaukstas smeļ no vārda brīnumstrauta –
Tik ļoti slāpst pēc jums, kas atkal smies.
Es centīšos vien gaismu rast šai laikā –
To sirds ar putna balsi lūdz, cik spēj,
Lai taisnais Radītājs pār zemi staigā
Un nebijušu brīvību šeit sēj.
Lai nav neviens vairs vientuļš bēdās savās –
Mēs visi esam gaismas pavediens
Tam kamolam, kas ielikts rokās tavās
Un senā rakstā jaunus ceļus skrien.
Kad dziļā bedrē dūša tava rauta,
Šos vārdus mūžīgos tad atceries:
Būs pavasaris, zeme šī un tauta,
Un milzu saule zelta starus lies!
(26.01.2022) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
UK-rainis (viesis) (13.04.2022, 17:16)Spēku un izturību Ukrainai. Ar slavu vien tālu netikt. :DLjurbenjaaks (viesis) (11.03.2022, 18:37)Slava Ukrainai!bez smecera (19.01.2022, 19:50)Veco laiku dzejnieki tādi smalkāki un izvērstāki bija, inteliģence nāca no laukiem un bija daudzskaitlīgāka nekā tagad. Iespējams, arī aktīvāka. Dzīves sūruma izpratne "Atraitnes dēlā",...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
