 (www.feini.lv) |
| Vinicijs : Rotaļas |
| Kad biju mazs man patikās, Kad draugu pulciņā, Es gāju jautrās rotaļās, Ar smaidu sejiņā. Iet gadi, pieaudz, nobriesti, Jau spēka gadi klāt. Bet rotaļas jau nepazūd, Tik notiek citādāk. Kā pelei kaķa rotaļās, Man aste piespiesta. Bet cerība, ka pažēlos, Tik spēkus pildina. Tā ķepa pārāk mīļa ir, Lai bēgtu prom no tās. Ar mieru gulēt pieveikts Es, Un sapūt mocībās. Bet kaķis – Tu ar apjucis. Vai arī nežēlīgs? Ne kauj, ne laiž, bet čubina, Un savās domās nīkst. Un šaustīšana turpinās, Un raudi Tu par to, Ka „dzirksteles” vairs neesot, Kas sirdi sasildot. Bet cerību tik piemet man, Kā ogli liesmu vālam. Un saki, ka to rādīs laiks, Kas prātā Likteņ’ Tēvam. Un ar šo savu neziņu, Man naglas sirdī dzen. Ar smaidu, glāstu, tuvību, Man melnas dienas lem. Bet visām rotaļām ir gals, Tas visiem labi zināms. Tik nezinu kāds Tavējai: Kas raudams, vai kas svinams? |
| (18.04.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |