 (www.feini.lv) |
| venija : Par rūķīti, Sapni, un pelēku kreklu, bet varbūt, ka par visiem kopā |
| Es ieķēros Sapnim piedurknē, un pilnā kaklā brēcu: „Lec, nu, lec, ja tu gribi!” toreiz vēl nesapratu, ka tā ar pašnāvniekiem nerunā... Man sapnis bija pavisam maziņš, tāds pelēks ar sarkanām čībiņām un uzrautu degunteli, bet viņš nebūt neatgādināja rūķīti! Nē, it nemaz! Šīs salīdzinājums viņu varēja padarīt traku! Tādos brīžos viņš vēl vairāk uzrāva savu degunteli, savilka savas mazās roķeles savās lielajās pelēkajās piedurknēs un ieritinājās istabas stūrī. Tāds, nu viņš bija - mans sapnis! Ne, liels, ne mazs, bet īpašs... Vispār jau ar sapņiem ir tā, ka tie dzīvo ar mums, ap mums un mūsos. Mums tie ir jābaro, jāmazgā, respektīvi, mums par tiem ir jārūpējas. Saņemot savu Sapni- rūķīti pelēkā kreklā tiek saņemta lietošanas instrukcija: to nevar vienlaicīgi turēt un laist vaļā. Nevar pavēlēt, nevar kliegt. Tas ir jāmīl, un tam ir jātic, jo citādāk, viņa rīcība kļūst neprognozējama(sīkāk skat.173.pielikumu). Noteikumu neievērošanas gadījumā, starptautiskā Sapņu biedrība par sekām neatbild. Es jau nekad tā īsti noteikumus neesmu ievērojusi... Es nezinu, kuru no nosacījumiem pārkāpu, tik attapos jau tad, kad viņš stāvēja uz palodzes un čukstēja, savas sīkās kājeles pret zemi dauzīdams :”Tu, netici, netici, netici. Es eju prom, prom, prom.” Viņš paspēra vienu solīti tuvāk palodzei. Es ieķēros Sapnim piedurknē, un pilnā kaklā brēcu: „Lec, nu, lec, ja tu gribi!” Toreiz viņš izrāpās no sava pelēkā krekla, un nolēca... Es tur stāvēju ar pelēku kreklu rokās, un centos saprast, kas tikko notika – mira mans sapnis, mazais rūķītis vai visa burvība bija paslēpta kreklā? Muļķe, es ieķēros piedurknē! Piedurknē!!! |
| (11.05.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |