 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Saruna nekur |
| Nākotnīte grūtdienīte savas miesas ģindējusi Cilvēceļi, joku desas, redzēja to labai būt. Nākotnīte atraitnīte visus savus zaudējusi, Kopējs tai ar pagātni ir tik laika rāds, kas jūk. Nākotne ir nogurusi, savas miesas atlaidusi, Nav par ko tai pārdzīvoties, viss jau noticies, kam būt. Nākotne ir sabirusi likumsakarībās klusi – Nav tai vairāk daļas lielas, nav vairs puķu, nav kam plūkt. Nākotne uz savu māsu, savu māsu Pagātnieci Laikam nedaudz apvainojās, pietika jau uzdzīvot. Pagātne tik dikti kauca, citi bij tie vaininieki, Visi paši vaininieki, viendiennieki apskatot. Nākotne tad padomāja, visu ko vien varējusi, Teicās, būs tā Nebūtība, patiesāk būs tā. Nākotne tad ieminējās, vēl tik daudz nav sabeiguši, Ja vēl laikā atmodīsies, spēs vēl mēģināt. 22.02.2003 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |