 (www.feini.lv) |
| Vinicijs : Nesaprasts |
| Šo sestdien skatoties ziņu sižetu par “Rigas PRAIDE 2005” norisi, atminējos un atradu vienu savu dzejoli, kurš, manuprāt, atbilst tai tolerances “pārpilnajam” stāvoklim, kurš ir izveidojies manā mīļajā Latvijā. Pelēka Saule manos mākoņos ļimst, Pēdējais stariņš ir dzisis. Pamiris laiks parka alejā gārdz, Es pats esmu izsamisis. Domas plēš caurumus dvēselē, Acis vairs nerāda skaidri. Jūtas pār barjerām lēkdamas krīt, Aiz upei skan sāpjpilni vaidi. Bet cilvēki garām skrien. Smaidpilnas sejas. Ne rūpju, ne sāpju, ne “Sveiki!”, ne “Čau!” Jo viņiem vēl azotēs spīd viņu Saules. Manai starp viņējām vietas vairs nav. |
| (02.08.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |