|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Nesaprasts | | Komentāri (18)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šo sestdien skatoties ziņu sižetu par “Rigas PRAIDE 2005” norisi, atminējos un atradu vienu savu dzejoli, kurš, manuprāt, atbilst tai tolerances “pārpilnajam” stāvoklim, kurš ir izveidojies manā mīļajā Latvijā.
Pelēka Saule manos mākoņos ļimst,
Pēdējais stariņš ir dzisis.
Pamiris laiks parka alejā gārdz,
Es pats esmu izsamisis.
Domas plēš caurumus dvēselē,
Acis vairs nerāda skaidri.
Jūtas pār barjerām lēkdamas krīt,
Aiz upei skan sāpjpilni vaidi.
Bet cilvēki garām skrien. Smaidpilnas sejas.
Ne rūpju, ne sāpju, ne “Sveiki!”, ne “Čau!”
Jo viņiem vēl azotēs spīd viņu Saules.
Manai starp viņējām vietas vairs nav.
(02.08.2005) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lūk sagaidīts ir jaunais gads
Vēl vakar likās tas kā sapnis tāls,
Bet šodien atkal sapnis tāls
Ir tas, kā vakar sagaidīju to. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1346
Kopā:6135390
|
| |
| |
|
Autori
