 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Kucēns |
| Es meklējos kā suns pa pažobelēm, Deguns gaisā, slapjš kā rasas tīts. Es luncinos un reizē redz man rejam, Bet reizēm atkal guļot - aste trīc. Es meklējos, bet tas vairs nav kā agrāk, Ir pagājis jau laiks, kad jābūt “tā”. Es apostos ar daudzām, tas man sanāk, Bet neplānoju, skrienu rotaļā. Es padauza, kam dzīves jēga smaidīt, Es slampa, kas ies visur, kur to sauks! Es bezrūpis, kam ļoti patīk baudīt, Nu vienkāršs ir, es baudu visur slauks! Es kucēns esmu, kuram prāta kauliņš, Es kucēns, kuram rotaļas tā tīk! Lai sauc tad mani kādreiz mana mīļā Par kucēnu, tas vārds ir zelta vīts! Es meklējos kā suns pa pažobelēm, Pa jumtiem, pagrabiem un parkiem. Es apostos un palēkāju dejā, Bet tālāk – gan jau dzīve labāk zin’! Es meklējos kā suns pa pažobelēm, Bet negribas man īsti iesaspringt. Ik katra deja atgādina vēlmes, Kas nepiepildītas, bet sirdī vēl jau ir. 15.08.2004 |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |