 (www.feini.lv) |
| Dzeja : Reinkarnācija |
| Še, laikam dzejnieks nomiris nu i, Vairs sāpes nemana, bet skats vēl miglā tīts. Tam bail pie svešas dzejas skarties, irt, Ka nesaslimst ar kseroslimību, kas nīkst. Tas varbūt aizmidzis, lai atkal mostos citāds, Vai sviedis dvēseli par to, lai dzīvot tīk. Kad nesāp, kad tik daudz ir skaidrs, vienkāršs, Tad sarežģījumi tā atkrīt, nav ko mīt. Šim vārdotājam, līdz kas jaunais nācis, Par mērķi bija paļāt, šķirot, sist, Bet tagad atkal svešais jāiemācās – Ko redzēt citādi, lai pretī dotu just. Šis dzejnieks klusi miris savā kapā, Kur mūžu pavadījis, citus nezinot, Bet atkal piedzimis ir laimīgs, saules starā Kāds puika, kuram tikai pamuļķot. Šis puika nesīs katru dienu viņam ziedus, Uz kapa malas uzliks, pateiksies par to, Ka devis vecais pamatus un priekus Par to, ka saprast dots ir atšķirt jauno, gājušo. Pa reizei puika apjautāsies bikli, Vai dzejnieks neatdzims, bet atbilde vai būs? Bet viņš tik pats, grib uztvert šamo mirkli, Jo citādi nav paša tendences, tad jēga zūd. Vai jēga vārdotājam būt, kad pašam sāpes? Vai jēga dzejot, ja no tā tik ledus pil? Vai varbūt atļaut notikt, tā, kā dzīve sāka Un doties traucienam, kad laimes tik daudz ir. Šķiet, laikam dzejnieks nomiris nu i, Tā lūpas sastingušas pašlabumā taisnā, Bet šķietas, ieskaties, tā bālās lūpas smīn! Tam varbūt koma pusapjausta, kādreiz celsim gaismā! 13.10.2004 /Personības skaldnes/ |
| (17.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |