 (www.feini.lv) |
| venija : Sestdienas rīti |
| Sestdienas rītos trolejbuss nesteidzas ,jo nav jau kur steigties- nav ne darba, ne skolas, vien nenokārti vakardienas parādi un negulēta piektdienas nakts. Sestdienas rītos sētnieki ir paslinkāki, tikai ap astoņiem iznāk satuntulējušies zaļās pufaikā un sāk novērtēt radušos situāciju. Sestdienas rīti ir tie rīti, kad piedod izplūdušu tušu un aizpampušas acis. Tie ir tie, kad pat astoņos no rīta cilvēki trolejbusā ir pelnījuši, katrs savu stāstu. Bet ziemā sestdienas rītos ir auksti un sals klauvē ne tikai pie koka mājām, un leduspuķu rūtīm, bet arī pie mans sirds. Man šajā sestdienas rītā bija jāskrien, iespējams, nokārtot nenokārtoto, bet iespējams vienkārši pēc laimes. Trolejbuss nebija īstais, un Merķeļa iela kā viena liela slidotava- skrien un pats smejies kā kājas tev neklausa, kosmētikas nebija vispār, bet acis viegli iesārtas- gulētas tikai 30 minūtes. Skrienu un smejos, un pat nezinu par ko- par to, ka ir tik slidens un pie sevis dungoju „skoljzkie uljici”, par to, ka nokavēju īsto trolejbusu, jo bija atsējies zābaks, par to, ka sētniece izklaidīgi dauza ledu un man prātā ienāk V.Sorokina darbs „Ledus”. Ja ir kā tajā dzejolī un uz trotuāra ir sirdis, tad ar dzelzs lāpstu dauzot ledu, viņa sabirdina arī sirdi... ...sestdienas rītos. Sestdienas rītos īpaši kā jebkurā citā dienā var redzēt nogurušajos prieku, bēdas, kaisli, sašutumu, vilšanos, pārsteigumu.. tikai ziemas sestdienas rītos mēs izliekam savas sirdis uz trotuāra un ļaujam lauskam kopā ar sētnieci zaļā pufaikā, tās sabirdināt, kamēr paši s/lidināmies tām pāri. |
| (08.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |