 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Liktenis |
| Negribīgi zils galds Lūdza sev tauriņu spārnus. Lai var aizlidot, Lai var nemosties, Lai neuzsūkt uz sevis rakstītos Burtus. Noburtos. Viņš lūdza sev spārnus. Kaut zvirbuļa. Lai viņu pārstātu mocīt. Grozīt. Pārgrieztas sejas. Lai negrieztu uz viņa desu, Lai negrieztos dejās, Lai skatītos griestos un brīnītos- Kāds zils mirdzums tur lejas... Viņš nometies ceļos Pielūdza vārnas. Bet viņas bija nepielūdzami Ideālas. Viņas nemainīja neko. Ne pret zilu krāsu. Un viņas lidoja prom Apvainodamās, ka tāds noplucis dēlis Viņas dēvē par māsām. Galds, kā tas no Likteņa Nolemts, Sadega kaut kādā krāsnī. Un mušas atdzīvojās no Siltuma un izpleta spārnus [Zils mirdzums iespīdējās] Un lidoja. Līdz logam. Un atsitās. Un nositās. Galda liktenis Sāpīgs. |
| (19.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |