 (www.feini.lv) |
| Lāsma Feldmane : Sekotājs |
| Paugurains ceļš manā priekšā stāvēja, Fonā zibens un pērkons dārdēja. Viena es gāju uz mistisko tāli, Galvā bij' sapņi, kas likās blāvi. Bridu pa peļķēm, kas lielākas kļuva. Līstot lietum, tās apmērus guva. Cauri visam es tomēr gāju, Cenšoties saglabāt savu stāju. Pēkšņi es jutu- aiz manis kāds gāja. Nu gan es nedrīkstēju būt vāja! Sāku daudz ātrāk iet uz priekšu, Nedomājot, vai kaut ko sasniegšu. Bet soļi aiz manis daudz ātrāki kļuva, Un mana drosme tik strauji gruva. Es skrēju pa ceļu cik ātri vien spēju, Bet ātrāk kā sekotājs nevarēju. Tad saķēra mani spēcīgas rokas, Es domāju- kādas tagad būs mokas! Uz kakla sajutu siltu elpu, Viņš spējis bij' iekarot manu telpu. Tai brīdī man bija tik ļoti baisi, Līdz izdzirdēju zināmu balsi- "Cik ilgi no manis tu vēl bēgsi? No manis jau aizmukt nevarēsi!" Es raudzījos sejā tam, kas seko Un priekā nespēju pateikt neko! Tas pats, ko redzēju sapņos un tālumā, Nu smaidīgs stāvēja manā tuvumā... |
| (06.03.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |