 (www.feini.lv) |
| Lāsma Feldmane : Vētra |
| Vējš viegli aizskar zāles stiebru. Tas ietrīcas bet atgriežas miera stājā. Šķiet tuvojas vētra, es to dzirdu. Kāds dīvains nemiers pasauli vajā. Re, kaijas ķērkdamas lido pār jumtiem. Lūk, jau sāk krist pirmās lietus lāses. Un debesis pārvelkas mākoņiem tumšiem. Te pēkšņi pagaist visas sāpes. Ir pieņemts slēpties no vētras, Bet tu ej ārā, lai sajustu to, Kā daba sev uzplēš rētas, Kā atkailina maskēto. Un tad, kad vētra norimst, Kad izkliegts ir rūgtums viss, Tad spirdzinošs miers pēkšņi piedzimst, Un kaltusī rutīna mirst... |
| (16.03.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |