( iz O.M.© “Esplanādismiem” )
* * *
Apaļu dzej'su es ripinu tautā,
Gluži kā spīdošu, jauniņu latu,
Cerot, ka nebūšu trāpījis autā,
Izraisot kritiķu smaidiņu platu.
Visi tie parastie, kuri no ielas,
Štancēti steigā, no dīvainas vielas:
Vieni - no atskaņām, snobiski cēlām,
Citi - no līdzskaņiem, zilbītēm kvēlām...
Zvalstās, kā zvejnieka laiva pa jūru,
Galva man plecos - lēš atziņu sūru:
Snobiem mans dzejs būs pie zināmās vietas ~
Viņiem priekš dzejsa ir smadzenes cietas.
Spogulī paskatos - reāla štelle:
Apģērbies esmu es feini, kā lelle,
Acis man gudras un domīgas skatās ~
Lai tokš tie kritiķi ... pakaļā kratās!
* * * |