 (www.feini.lv) |
| Artis Ostups : Labi, ka bail |
| Saldais Mēs gulējām viņas istabā, viņas gultā, zem viņas mīļākās segas. Runājām par kosmosu un tamlīdzīgiem niekiem. Atzinos, ka nemāku peldēt. Gaidīju, ko viņa teiks, bet tad pēkšņa graboņa aiz ārdurvīm. „Dzirdi? Kāds nāk!” viņa izleca no gultas. „Jā, bet...” „Paņem manus auskarus, tie ir uz spilvena!” satraukta balss. Es zinu – viņai ir bail no savas mātes, nav jau tai visā, protams, nekādas vardarbības, bet tomēr kaut kur tās bailes ir radušās. Varbūt pie vainas mātes biezās uzacis, varbūt mūžīgā zirgaste? Nezinu. „Šitos?” „Nē, tie ir manas māsas. Nu tos, kas tev atgādina karātavas.” Mēs izlecām pa logu. Viņa dzīvoja pirmajā stāvā. Ārā sīkie spēlēja vācu paslēpes. Gribēju uzprasīt, vai arī viņa nevēlas uzspēlēt, bet tā arī neko nepateicu. „Labi, man jāiet. Jāmācās.” Skūpsts. „Tiekamies rīt?” „Jā, tiekamies” Viņai ir dabīgi lielas, gaišas lūpas. Turpmāk uz tām skatīšos daudz biežāk, pat tad, kad zem balkona, kā biju redzējis filmās, būs jāaizver acis. |
| (03.04.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |