|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | atklāti par visu un neko | Autors - liu
| | Komentāri (1)
Izdrukas versija
vēl pirms "traģēdijas"
[nebij domāts plašākai publikai, bet noteikti jāsaglabā]
13.02.2008.
Tik sen neesmu rakstījusi, ka nezinu, ar ko lai sāk. Manas domas ir tā sajaukušās vienā lielā tropu viesulī, ka draud pēkšņi izsprāgt laukā, tāpēc šis teksts būs tik nesakarīgs, nesalikts pa plauktiņiem. Un kam gan ir laiks to visu vēlreiz pārlasīt?! Kāda gan vispār tam jēga? Šī atklātība pašai pret sevi ļauj tikai apjaust savu primitīvismu, piezemētību, neko vairāk. Gluži kā Regīna Ezera "Nodevībā" rakstīja savas vēstules, memuārus, pārdzīvojumus, apcerējumus (kuri man nepatīk savas vienkāršības, pārblīvētības un nesakārtotības dēļ, arī tā sintakse un garie teikumi :D mani tracina), tāpat arī es tagad cenšos... izprast - pasaules iekārtu? Cilvēkus!
Vai Jūs nekad nav pārņēmusi tāda dīvaina sajūta, ka esat ne no šīs pasaules? Ka neiederaties šeit? Kur tas ir - šeit? (Ak, šie eksistenciālie jautājumi!) Un nevis vienkārši esat savādāks nekā pārējie, bet tiešām - esat vienīgais, kurš spēj apjēgt šī brīža, tagadnes bezcerību, absurdu, rutīnu. It kā tu būtu izmests no laivas, kura visu mūžu ir raiti viļņojusies kaut kur virs ūdens (VIRS!), bet tagad sajūti ūdens garšu un aukstumu, izjūti kustību, visas ūdens radības pie tavām kājām ir tavas māsas. Un nākošajā brīdī tu jau atkal stāvi pret ūdens spoguli, domādams, ka esi jucis, atcerēdamies, ka bija tādas radības, kaut kur, bija kaut kas savādāks, kaut kad. Vai es jūku prātā? Tas nedaudz atgādina nulles līmeni, t. i., tādu es iedomājos 0 līmeni: tu neko nedomā, tu tikai jūti. Teātrī pēc tam it kā ir iespējams viegli iejusties jebkurā tēlā, bet dzīvē - tu esi kā nolaidies no Mēness. Agrāk šī "jocīgā sajūta" mani pārņēma ārkārtīgi reti (un tā bija biedējoša), bet tagad - katru mīļu brīdi. Vai šie brīži ir skumji? Neteiktu, ka skumji, bet satraucoši, neparasti, un viss neparastais biedē. Iespējams es tiešām jūku prātā un drīz vairs nekontrolēšu pati sevi. Mierinājumam pieņemsim, ka tas ir pārpūles rezultāts. Es nekad nepiedošu, ka izčakarēju savu vasaru (drīzāk jau atvasaru) un līdz ar to arī visu turpmāko iespēju laiku, bet - laikam jau šī pieredze bija vajadzīga un es būšu tikai ieguvēja, spēks, izpratne būs mani sabiedrotie. Kādreiz.
Pazuda domas. Aizlidoja izplatījumā, nē, paslēpās kaut kur iekšienē. Atkal jau tas "kaut kur". Lūdzu, vediet mani uz psihiatrisko klīniku, es planēju starp skābekļa molekulām, bet man slāpst, man trūkst gaisa! Es nezinu, kas es esmu! Kāpēc es esmu, JA es esmu - es?
Gribēju parādīt savu gudrību, jā... "Izdevās"!
Pievērsīsimies pie galvenās tēmas. "Teātris un dzīve putna lidojumā" jau ir aprunāts, "dzīve kā improvizācijas teātris" arī nav nekas jauns, bet mans viedoklis vēl nav izskanējis! Tātad. Mana pirmizrāde studijteātrī, kur mācījos tikai 2 (?) vai 3 mēnešus, saucās Bez nosaukuma. Tā nesaucās. Tā notika. Satura plāns jau ir izklāstīts uz papīra, labāk būs, ja savas izjūtas saglabāšu tikais atmiņā. Kāpēc? Ai, vnk slinkums! Vai arī es neko daudz neizjutu? Nevar būt! Bet sapratu es noteikti daudz. Kāpēc man tagad tradicionālais teātris šķiet neinteresants, prasts, bezpersonisks? (Varbūt vnk izrādē "Neredzamais K." (?) nebija veiksmīga aktierspēle!) Tāpēc, ka tas ir tik samākslots, tik saspringts un paredzams! Kustību teātrī arī ir shēma, pēc kuras darboties, bet kustības rodas no tā brīža izjūtām. Tradicionāli tev ir jānotēlo konkrēta sajūta pat tad, ja tu tā nejūties, bet ķermeņa valodu ir daudz grūtāk notēlot, tajā atspoguļojas konkrētā brīža izjūtas, tu darbojies uz vietas, improvizē, nepārtraukti atklājot kaut ko jaunu. Parastā improvizācija, manuprāt, ir vairāk līdzīga tradicionālajam teātrim, jo tā tomēr ir spēle ar notikumiem, situācijām, nevis ar sevi un gaisu visapkārt. Jā, kopības sajūta, Andrejsalā es to sajutu ("Makulatūras faktūra") - viens plusiņš jau ir! Protams, tas ir ārkārtīgi grūti, ir jāprot uztvert domu, jāieslēdz zemapziņa un jāizliek visa savu zināšanu bagāža. Drosme. Tomēr man šobrīd aktuālāks ir jautājums par gara un miesas savienošanu vienotā veselumā. Kā teica režisore, tas ir veids kā citādāk runāt ar skatītāju. SAVĀDĀK.
-----------------------------------------------------------
-----------------------------------------------------------
Regīnai bija taisnība - nav vērts glabāt atmiņas un iespaidus savā pūra lādē, tie tikai appelē un sapūst, saskābst, kā nostāvējies ūdens vārdi noveco un zaudē savu emocionālo vērtību. Tajos vairs nemīt dvēsele.
(23.04.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aiz neredzamā
Kā pasakā tas spīguļo un viz, maina ledū krāsu,
Kā pasakā tas ir vēl maigāks par glāstu,
Nē, nepabeigt man nekad, nekad neaizmirst
Divu dvēseļu draudzības stāstu.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
