|
|
 |
|
|
|
|
| | Lūgums | | Komentāri (7) Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Patiešām liela dzeja
un dzejnieki vispār
notiek reti,
tik reti kā piedzimst zvaigzne
vai čūska divām galvām.
Īsti dzejnieki ir iezīmēti
ar nedzīstošu brūci dvēselē,
kas smeldz un gailē.
Kāds dzīvo pasauli vienā punktā,
mīļotās acs zīlītē vai naža smailē.
Kāds pats skan kā sauciens
pa smalkajām stīgām,
kas savieno miljardus,
vārdā "cilvēks".
Bet citam asinis lāso uz iekšu –
sevī.
Dievs!
Dod man brūci! (20.02.2007) | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
 |
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
 Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|