|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Drošvien. | | Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
„Vai tu esi laimīga?” viņai pajautāja ap pusdienas laiku, starp došanos mājās un dienišķā eklēra notiesāšanu. Viņa noraustīja plecus, kaut ko nomurmināja, un turpināja ēst, neiedziļinoties jautājuma būtībā.
„Nē, bet nopietni?”
„Es jau atbildēju. Citas atbildes nebūs, ” lai taču tie sociologi no 3.kurs liek viņu mierā un ļauj ēst eklēru. Šodien jau tas bija 5. jautājums - viņiem esot jāzina, kāds esot apmierinātības līmenis studentu vidū. Viņa bija apmierināta, ja vien kāds ļāva viņai ēst. Pie blakus galdiņa meitene gari un plaši atbildēja uz jautājumu, minot, ka laimīgs nevar būta, ja nav tālāka dzīves mērķa un viņai šobrīd tāds esot, tāpēc viņa esot laimīga.
Eklēri vairs negribējās. Viņai allaž bija šķitis, ka viņas dzīve sastāv no daudz mazām laimītēm, viņa dzīvo šodienai un ir apmierināta ar dzīvi.
„Vai tu esi laimīga?” viņai jautāja sesto reizi.
„Drošvien, ” tas bija vienīgais ko viņa varēja pateikt. Atzīties? Nu, nē, ne jau 3.kursa studentiem. Atzīties kamā? Viņa jau tikai nezināja atbildi. Šis jautājums ir muļķīgs, tas prasa paskaidrojumus, kritērijus un definīcijas. Un tomēr meitene pie blakus galdiņa tik vienkārši bija pateikusi Jā.
„Vai tu esi laimīgs?” viņa vaicāja. Viņš spēlējās ar papīra lodīti, kuru bija izveidojis no savas esejas stūrīša. Prātā bija divi varianti, divas iespējamāsrīcības, divi atrisinājumi. Viņš nespēja izvēlēties pareizo, tāpēc pāris minūtes klusi sēdēja un domās izspēlēja radušos situāciju. Lai ko arī atbildētu viņa vienalga prasīs kāpēc. Bet viņš nezināja kāpēc.
„Es neesmu nelaimīgs. ”
„Bet es tev prasīju vai tu es laimīgs?”
Ar viņu vienmēr tā bija. Viņš zināja. Nekad viņai nebija gana līdz nebija izzinājusi visu līdz galam. Tas varēja kļūt apnicīgi, bet tajā pašā reizē tā bija piespiedu (un piespiedu ne vienmēr nozīmē slikta) dvēseles attīrīšana. Viņa ņēma un iztirdīja viņu līdz pēdējiem sīkumiem – izģērba, tad nolika apskatei, lai pati varētu patīksmināties par savu veikumu un, ja kur atrada nesadzijušu brūci, tad to dezinficēja. Jā sāpēja, un kā vēl sāpēja. Bet pats viņš tā nedarīja. Viņš sakrāja visu sevī un nogaidīja visnepiemērotāko brīdi ar visnepiemērotāko cilvēku un to visu uzgrūda tam nabadziņam virsū. Bet viņa zināja kā tas viss jādara - kā jārunā ar cilvēkiem, kā jāliek viņiem dejot dvēseles striptīzu. Viņa arī zināja, ka tā viņam ir labāk.
„Nu? Kā tad ir? Vai tu esi laimīgs?”
Šoreiz viņš viņai nepadosies.
„Drošviens,” viņš nomurmināja un ar knipi papīra lodīti aizlidināja tālu prom auditorijas stūrī. Tāpat kā atbildi uz šo muļķīgo jautājumu.
„Es eju, tu nāc?” viņš piecēlās un ātri vien savas mantas sameta mugursomā, it kā nevēlēdamies, lai bumbiņa atripo atpakaļ un atkal ir jāatbild uz jautājumiem.
„Pagaidi mani garderobē. Es tūliņ.”
Viņa nebija gaidījusi tādu atbildi. Viņasprāt tai vajadzēja skanēt „Nevisai,. Mazliet. ” vai kaut kā tā. Dažreiz melojot, mēs neiedomājamies, ka citi arī melo. Meli mēdz sakrist. Viņai pašai šoreiz negribot, viņš bija izìērbies un izģērbis viņu un stūrī kopā ar bumbiņu atstājis viņu abu sirds noslēpumu. Viņa piecēlās un paņēma somu. Viņš bija aizmirsis savu eseju. Viņa pacēla aprakstītos rūtiņu lapu un iemeta tajā aci. Viņai patika lasīt viņa darbus. Tie par viņu atklāja visu. Esejas temats bija Sengrieķu skolas – epikūrieši, stoiķi utt. Platons blā, blā, bauda, blā, blā, dzīves jēga blā un te laime. „Saka, ka nevajagot daudz, lai būtu laimīgs, bet nevajag arī daudz ,lai justos slikti. Nelaimīgs tas ir pārāk spēcīgs vārds.” Tālāk viņa nelasīja.
Nogājusi lejā viņa aši saģērbās un viņi kopā devās uz trolejbusu, pļāpājot neparko- par laiku un slēpošanu, par to, ka rīt viņa visticamāk nenāks uz skolu, par burkāniem un par filozofijas eseju.
Trolejbuss kā parasti bija pilns un nācās krietni vien papūlēties lai atrastu vietiņu, kura nebūtu saspiesta.
„Šitā, drošvien ķīnieši jūtas katru dienu, ” viņš nosmējās.
„Drošvien. Drošvien Ķīnā cilvēki pārtiek no vardēm, drošvien viņi audzē rīsus un drošvien viņiem ir daudz mazu, dzeltenu bērniņu. Drošvien, jo es nekad neesmu bijusi Ķīnā, ” viņa nopūtās, tad pasmaidīja un tad ļāva vienai mazai asariņai nopilēt uz netīrās trolejbusa grīdas. Viņš nesaprata kāpēc tāda reakcija, tas taču bija bijis vienkāršs apgalvojums. Viņš to bija izlasījis FHM un gribēja aizsākt interesantu sarunas tematu. Nesanāca.
„Mana pietura! Atā!”
„Rīt būsi?”
„Drošvien.”
(21.02.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2595
Kopā:6429693
|
| |
| |
|
Autori
