|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Prokurors Reksis | | Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Parodija par televīzijas seriālu “Komisārs Reksis”
Reksis pamodās no neganta blusas kodiena pašā vārīgākajā ķermeņa vietā. Sekmīgi ticis galā ar atriebības akciju ,suns atkal meiģināja ieritināties siltajā guļasvietā,bet miegs bija neglābjami sagandēts.
Bija pienācis rīts. Caur spicajām ausīm līdz Rekša apziņai pamazām izlauzās pirmās jaunās dienas skaņas.Pa ielu aizdūca agrīns automobilis. Kaut kur kaimiņos, nakts uzdzīves iespaidā, lamājās,balderjāņus apdzērušies runči. Tikai brīdi vēlāk, līdz viņa uztverei nonāca rosības trokšņi paša virtuvē un nāsis sāka kairināt kārdinošā cepta “čappi” smarža.
Reksis apjauta, ka tur rosās viņa sieva Lessija, gatavodama brokastis. Būdams vēl pagājušās nakts sapņa iespaidā viņš atcerējās atkal sabijis Oksfordas studentu pilsētiņā. Prestižajās alma mater sienās Reksis vairākus gadus bija “grauzis” juridiskās zinātnes. Tur viņš arī satika Lessiju ,savu nākamo dzīves draudzeni. Lessija bija cēlusies no dziļas provinces,kur suņi prata vienīgi ganīt aitas ,bet skaidrajās pilnmēness naktīs necenzēti kaukt uz Mēness ripu. Lessija bija patīkams izņēmums starp šiem primitīvajiem dukšiem,krančiem un viņu draugaļām . Reksim tūlīt iekrita acīs kolliju kucītes izsmalcinātais aristokrātisms un asais prāts. Viņš pats ,pilnā vārdā Reksis-Marija Štutgartens fon Bukingaims bija cēlies no senas švābu aitu suņu dzimtas. Viņa senči uzticīgi bija kalpojuši vairākos vācu Ķeizaru galmos, ķerot lielceļa laupītājus, kas tajos senajos laikos bija bagātīgi pārstāvēti uz Vāczemju ceļiem.Jau mūsdienās Reksis ar Lessiju,būdami cēlu ideālu pilni, bija nolēmuši kalpot sabiedrībai Viņi abi likās ideāli piemērots pāris , un jau drīz nespēja iedomāties savu dzīvi viens bez otra.
Pakavējies patīkamajās atmiņās Reksis laiski izstaipījās,pakasīja aiz auss un slējās augšā jaunai darba dienai. Šodiena solījās būt sevišķi piesātināta ar notikumiem viņa prokurora ikdienas praksē. Bija trešdiena. Trešdienas bija dienas kurās Reksis jau vairākus gadus apmeklēja pilsētas tiesu pili,lai uzturētu valsts apsūdzību kriminālprāvās. Veicis rīta higiēniskās procedūras,notiesājis Lessijas gatavotās brokastis un nolaizījis savu prokurora kundzi uz purna suns žigli izmetās uz ielas pa ceļam zobos paķerdams savu melno amata portfeli.
Iela viņu sveica ar tūkstoš jaunām smaržām, kuras tikai suņa superjūtīgajam degunam bija lemts uztvert. Ne visas tam gāja pie sirds vienlīdz labi. Ļoti nepatika smirdīgo dzelzs rumaku smārds. Tieši šī iemesla dēļ Reksim nebija sava auto. Viņš labprātāk deva priekšroku savām četrām uzticamajām kājām un sportiskajam stilam.
Uzņēmis elegantu riksi, šūpodams zobos portfeli, prokurors devās uz Senāta laukumu, kur atradās pilsētas tiesu pils,pa ceļam neaizmirzdams aplaimot ar savu personību gandrīz vai katru elektrības stabu. Lessija gan nebeidza viņu rāt par šo nelāgo ieradumu,vēl no tiem laikiem kad viņš veica policijas komisāra pienākumus. Veltīgi viņš ,izbijis detektīvs, bija meiģinājis ieskaidrot kucei,ka uz šiem netīrajiem stabiem un namu stūriem glabājas vesela biblioteka vērtīgas informācijas. Tik ļoti nepieciešamas operatīvajam darbam. Savā laikā Rekša pārinieks Andrea bija brīnijies. Kā Reksim dažu stundu laikā izdodas iegūt nepieciešamo informāciju par noziedzniekim,pēc kuras Viņš, pieredzējis detektīvs, dzenājās ne vienu vien dienu pa vis apšaubāmākajiem pilsētas ūķiem. Reksis tikai pasmējās par pārinieka nesapratni. Ziņas viņš ievāca apošņājot to pašu dzertuvju pakšus, kur Andrea centīgi nopratināja vienu alus kausu pēc otra. Rekša Ieradumā apostīt vai katru ielas stabu ,Lessija tomēr nebija pārliecināma .” Tagad, ta tev priekš kam tas vajadzīgs ? Kā tu vecais suns ,nodzīvojis līdz sirmām spalvām, vari kā tāds policijas stučītājs- krancis nemitīgi rasināt un ostīt tos netīros ielas stabus . Laiks taču pieņemt prokurora amatam atbilstošu uzvedību.” Uz draudzenes pārmetumiem Reksis tikai atmeta ar asti. “Nu ko tu sievišķim iestāstīsi ,ja viņā vēl arvien mīt no ganu suņiem pārmantotie gēni.
Pa to laiku ar suņa uzmanību apveltītajām stabu rindām pienāca gals. Priekšā pavērās Senāta laukums,kura labajā pusē greznojās Jūgendstilā celtais rātsnams,bet pretējā pusē slējās Neoklasicisma stilā celtā tiesu pils ar platām kāpnēm un masīvām ozolkoka durvīm, simbolizējot tiesu varas nesatricināmību. Līdz tiesas sēdes sākumam bija atlicis pavisam nedaudz laika.Tāpēc Reksis apsveicinājies ar sastaptajiem kolēģiem un paziņām ātri ieņēma savu vietu tiesas zālē,lai vēlreiz paspētu ātri pārlapot skatāmo krimināllietu.
Šodien tika celta apsūdzība, tā saucāmajā “Dalmāciešu lietā”. pavisam nesimpātiskai De Villa jaunkundzei. Viņa patlaban sēdēja uz apsūdzēto sola un izskatījās pagalam sašļukusi. Šai ekscentriskajai madāmai bija sakārojies no jaukajiem Dalmāciešu sugas kucēniem izšūt sev greznu kažoku. Šo briesmoni no sava nodoma nebija atturējis pat tas ,ka tā istenošanai veselam simtam mazuļu būtu vajadzējis novilkt ādiņas. Ar kādu gandarījumu Reksis būtu iecirtis savus ilkņus šīs suņu bendes mīkstumos,kā to nereizi vien tika darījis savas policijas komisāra karjēras laikā ,aizturot bīstamus noziedzniekus. Reksis nopūtās, apsverot tādu iespēju. Prokurora amata statusā šis prieks viņam tika liegts. Uzrādīt un uzturēt apsūdzību kriminālkodeksa 230 panta ietvaros “Par sevišķi nežēlīgu apiešanos ar dzīvniekiem” tas arī bija viss ko prokurora mantijas nēsātājs drīkstēja atļauties.
“ Prokurora kungs. Vārds apsūdzībai.” Reksi no pārdomām iztraucēja tiesneša balss.
Cēlais dzīvnieks piecēlās. Viņa gudrais ģīmis pielija ar taisnīgu sašutumu. Balsī skanēja metāls. Runa bija īsa ,bet ļoti pārliecinoša un emocionāla. “Vau -vau- vau. Vau- rrr- vau. Rrr-rrr-vau. Rrr-vau-rrr.” Nobeidza Reksis. Uz mirkli tiesas zālē iestājās nospiedošs klusums, kuru pārtrauca aizdusas mocītā ,Viņa godības tiesneša balss. .” Tāā! Apsūdziba pieprasa maksimāli piemērojamo sodu 4gadi pēc šī kriminālkodeksa panta.Pateicos prokurora kungs” Reksis apmierināts apsēdās.
Oksfordas skola nebija gājusi viņam secen ,izkopjot oratora talantu. Tur viņam bija iemācījuši argumentēt un pasniegt savu domu tā, ka pat nevainīgu jēru, pēc sava traģiskā gala vilka zobos,sāktu mocīt sirdsapziņas pārmetumi par to, ka nav bijis gana trekns, lai apmierinātu plēsoņas apetīti. Vēl jaunībā,Reksim sākot strādāt policijā par jaunāko suni viņa pārinieks Nils mīlēja teikt: ‘Mācies Reksi,mācies! Par cilvēku kļūsi.” Reksim šai ziņā bija nedaudz pretēji ieskati. Pēc viņa domām ,drīzāk jau no Nila dienās varētu sanākt kārtīgs policijas suns. Skatoties ikdienā uz apkārtējo cilvēkdzimumu ,Reksis par to sevišķi augstās domās vis nebija.Kur nu cilvēkiem līdz suņu gudrībai un augstajām morāli ētiskajām normām! Tiesas procesa tālāko norisi Reksis vairs klausījās tik ar vienu ausi. Viņš bija pārliecināts ,ka zvērinātos piesēdētājus neietekmēs aizstāvibas saldās runas ,un apsūdzētajai nāksies kādu laiku pavadīt aiz restēm. Tur nu gan apsardzes suņi viņas ādu “ uzstieps uz bungām “,ja dabūs zināt par ko sēž šī dāmīte. Sirds dziļumos Reksim pret to nebija iebildumu,kaut gan viņš bija un palika uzticams likuma kalps.
No tiesu pils Reksis izgāja vēlā pēcpuzdienā juzdamies izsalcis,kā vilks. Prātodams,kur garšīgāk ieturēt maltīti temīdas kalps ,taisnā ceļā devās pie lielā dižskabārža,kurš auga turpat netālu no tiesu pils. Pietauvojis savu pēcpusi varenajam kokam,kurš savā mūžā bija redzējis daudzus likuma kalpus,tikai ne četrkājainus, Reksis pacēla pakaļkāju un te viņu apgaismoja ķecerīga doma.
“Ja savā amatā turpmāk veiksies tikpat labi ,kas to lai zin ,varbūt kādudien, Varētu balotēties arī par Valsts Prezidentu. Vismaz dumjo cilvēkļautiņu uzņemtajās kinofilmās jau nu noteikti.”
(07.03.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2345
Kopā:6420602
|
| |
| |
|
Autori
