|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Meitene bez personības | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Bija skaista un saulaina diena. 9.klases meitenei Lindai Vītolai tikko bija bijis izlaidums. uz to bija ieradušies viņas draugi, paziņas, vecāki un citi attālāki radinieki. Linda bija laimīga. Nekad viņa nebija jutusies tā, kā šodien. Ziedi, dāvanas, un galvenais-9.klases beigšanas apliecība. 9 gadi nosēdēti skolas solā un tagad nu jau ilgi gaidītais izlaidums. Tas bija pienācis tik ātri, ka Linda nepaguva ne acis pamirkšķināt. Īstenībā meitene vēl nemaz nebija saņēmusi 9.klases beigšana apliecību, bet ļoti gaidīja šo mirkli. Direktore bija ģērbusies melnos svārkos un baltā blūzītē. Viņa vienu pēc otra sauca 9.klases skolēnus un tagad jau bija pienākusi kārta arī Lindai. "Linda Vītola," teica direktore. Lindas sirds sitās straujāk un viņa devās pie direktores. "Linda," turpināja direktore, "tu jau esi izaugusi liela un skaista meitene. Laiks ir paskrējis vēja spārniem. Beidzot tu saņemsi to, ka pārējie tavi klasesbiedri-savu 9. klases beigšanas apliecību. Bet pirms tam vēl gribu vēlēt tev šādus vārdus:
Ej, nešaubies, ceļš labi sācies,
No tevis dzīvē prasīs daudz.
Ej, mūžu dzīvo, mūžu mācies,
Un visu, visu mūžu audz.
Lindai ieklausījās šajos vārdos. Tie viņi šķita ļoti gudri un pamācoši. Tagad jau Lindai rokās bija šis svarīgais dokuments. Meitenei jau bija plāns, kur viņa mācīsies tālāk. Lindai interesēja viss, kas saistīts ar modeļiem. Viņa gribēja kļūt par modeli. Par tādu modeli, kurai prese ne minūti neliktu miera. Bet tie bija viņa sapņi. Viņa vēl nezināja, kādas šausmas nāksies viņai piedzīvot.
Bija pienācis vakars. Linda stāvēja uz ceļa roku pacēlusi. Viņa "stopēja" mašīnas. Meitene ar auto stopiem pārvietojās bieži. Tā sanāca daudz lētāk un arī ērtāk. Pulkstenis rādīja 20:46. Bija pagājušas gandrīz 5 stundas pēc izlaiduma. Vakars bija silts un patīkams. Viegls vējiņš purināja viņas matus. Beidzot! Beidzot apstājās zils džips un Linda iekāpa tajā. Pie stūres sēdēja vīrietis tērpies uzvalkā. Viņš jautāja: "Uz kurieni tad ceļojam tik skaistā vakarā?" "Uz mājām, uz Dobeli. Vai jūs braucat uz to pusi?" "Jā, es tur dzīvoju." atbildēja vīrietis. Vīrieša seja bija labdabīga. Viņš, kā varēja redzēt, bija pieklājīgs un labi audzināts cilvēks. Meitene viņam uzticējās un abi sarunājās par šo un to. Laiks sarunājoties paskrēja ātri un abi jau atradās Dobelē. Tikai vīrietis nestādināja mašīnu. Viņš, šķiet, sāka braukt vēl ātrāk. Linda sāka jau uztraukties. "Izlaidiet mani, lūdzu, šeit!" Bet vīrietis teica: "Neuztraucies, mīļumiņ. Viss būs labi." Linda jau gandrīz raudāja. Kaut kas nebija kārtībā. Linda lūdzās un kliedza, lai laižot viņu ārā. Bet pieklājīgais vīrietis vienā mirklī bija pārvērties līdz nepazīšanai. Tad Linda mēģināja atraut mašīnas durvis, bet sajuta stipru sitienu pa galvu. Vairāk viņa neko neatcerējās.
Meitene atjēdzās kādā tumšā telpā. Grīdu klāja ūdens un Linda tāpēc bija slapja. Viņa bija slapja un netīra. Pēc visa spriežot, tas varēja būt pagrabs, jo pie sienas stāvēja liela kaste ar kartupeļiem. Tā tas ari bija. Šis pagrabs atradās personīgajā mājā. Un nu Linda bija iesprostota pagrabā, kuram bija tikai viens, mazs lodziņš. Viņa pieskrēja pie tā, lai redzētu, kas notiek laukā, bet redzēja tālumā tikai mežu. Linda saprata, ka viņa ir nolaupīta. Bija jācenšas kaut kā tik prom. Bet pagrabam bija lielas dzelzs durvis. Lodziņš bija pārāk mazs, lai pa to izkļūtu ārā. Pēkšņi kāds slēdza vaļā durvis. Pagrabā ienāca tas pats vīrietis. Rokās viņš turēja bļodu. Viņš Lindai bija atnesis ēdienu. Bet tad vīrietis nometa bļodu pie Lindas kājām un viņa ieraudzīja, ka tajā atrodas nevārītas kartupeļu mizas. Meitenei kļuva nelabi. "Lūdzu, laidiet mani prom. Kāpēc jūs mani šeit turat? Lūdzu, ļaujiet man iet." lūdzās Linda. Bet vīrietis sāka skaļi smieties uz aizgāja prom. Linda sāka skaļi kliegt. Viņa domāja, ka viņu kāds izdzirdēs un palīdzēs tikt laukā. Pēkšņi viņa atcerējās, ka viņai taču ir mobilais telefons. bet vai tad viņa bija aizmirsusi, ka uz ķermeņa viņai atrodas tikai apakšveļa? Linda krita izmisumā: "Kāpēc es šeit esmu? Ko viņam no manis vajag? Kāpēc mani neviens nemeklē? Kā lai tiek projām?"
Bija pagājusi nedēļa, kopš meitene te atradās. Vīrietis, kurš viņu nolaupīja, katru dienu nesa Lindai pārtiku. Bet vai to vispār varēja saukt par ēdienu? Gan vārītas, gan nevārītas kartupeļu mizas, saskābušas zupas un veca, sakaltusi maize. Un, sniedzot meitenei šo "ēdienu" vīrietim nebija nekādu emociju. It kā viss būtu kārtībā un pilnīgi normāli. Tomēr tā nebija. Nevajadzēja būt muļķim, lai saprastu, ka tā nav.
Iestājās 8.jūlija rīts. Saule meta spēcīgu spīdumu pagrabā pa mazo lodziņu. Diena bija jauka un skaista. Tikai Linda neizjuta šo burvību. Bija pagājis jau vesels mēnesis, kopā Lindas izlaiduma, bet viņa vēl arvien atradās šeit, pagrabā. Meitene bija izmainījusies līdz nepazīšanai- kalsna, noliesējusi, vaigi iekrituši. Linda juta, ka ar viņas veselību ar katru dienu kaut kas notiek.Un uz slikto pusi. Jā, pagrabs bija silts, jo bija taču vasara. Taču mitrums, tumsa un pārtika mocīja meiteni ļoti stipri. Linda kliedza agonijā uz saviem vecākiem, kas viņu bija pametuši Dieva rokās. Kā vecāki drīkst tā darīt? Bija taču pagājis vesels mēnesis, kopš meitene nepārradās mājās.
Tomēr Lindas vecāki jau kopš izlaidums vakara sāka meitu meklēt. No sākuma saviem spēkiem, tad ar policiju. Lindas meklēšana bija izsludināta visā Latvijā. Tomēr rezultāta nebija nekāda. Vai šo vīrieti varētu nosaukt par profesionālu maniaku? Laikam jā. Meitene sajuta, ka nāve nav tālu. Patiesībā tā bija tuvāk, nekā Linda bija iedomājusies. Bet meitene vēl arvien cerēja uz izglābšanos.
10.jūlija vakarā pagrabā ienāca divi vīrieši, tērpušies melnās maskās. Viņi savā starpā nesarunājās, bet visticamāk bija tā vīrieša draugi, kas Lindu nolaupīja. Vienam vīrietim rokās bija spilvens. Viņš pienāca pie Lindas un uzspieda to viņai uz sejas. Linda mēģināja pretoties, bet viņas bezspēks bija tik liels, ka viņa vienkārši padevās...
Tagad Lindas mokas ir beigušās. Viņa atrodas tur, kur nav sāpju un ciešanu.
11.jūlija pēcpusdienā policija Lindas ķermeni atrada kādā grāvī netālu no Dobeles. Neviens cilvēks, pat meitenes vecāki, Lindu nepazina. Tādu skatu viņi redzēja pirmo reizi. Bēres notika 16.jūlijā. Sāpes, ko izjuta Lindas vecāki un draugi, nebija aprakstāmas. Tāds bija Lindas liktenis-mirt tieši šādā nāvē. Policija neatrada vainīgo, jo maniaku darbiņš bija pastrādāts ļoti veiksmīgi. Uz jautājumu-kāpēc vīrietis-maniaks nolaupīja Lindu, nav atbildes.
Vai tu vēlies pārvietoties ar autostopiem?
(25.03.2007) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1011
Kopā:6412776
|
| |
| |
|
Autori
