|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | ’Janvāra rīts’’. Bezžanra prozas darbs | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Kādā lietainā janvāra dienā, kas daudziem nešķita īsti klasiska janvāra diena šajā klimatiskajā joslā, kā to bija paredzēts uzskatīt agrāk un izjust lasītās grāmatās un miljonbudžetu filmās par īstu janvāra dienu, savā vienistabas dzīvoklītī sēdēja rakstnieks pie sava vecā, melnā un jāteic, ka arī vizuāli atbaidošā rakstāmgalda.
Tiesa, jāatzīmē kāds pietiekami nozīmīgs fakts, proti, šis rakstnieks bija nosacīts rakstnieks, jo tikai viņš to zināja, ka ir rakstnieks. Vēl patiesības vārdā derētu teikt, ka arī dzīvoklis īsti nebija šī rakstnieka dzīvoklis. Jā, protams, ka nebija! Kā gan rakstnieks, kurš īsti nebija rakstnieks, varēja tikt pie tāda dzīvoķļa, kas atradās diezgan netālu no pilsētas centra!? Atbilde atradās tikai 2 kvartālus tālāk esošajā bankas ēkā, kurā bija laipni atvēlēts ilgtermiņa kredīts rakstniekam, kurš nebija īsts rakstnieks. Pārdesmit tūkstoši nav nemaz tik slikta lieta.
''Nav, nu nav jau nemaz tik sūdīgi,'' nopūtās rakstnieks, kurš vēl īsti nebija rakstnieks, skatīdamies uz nesen iegādātā dzīvokļa iepelējušo kaktu un sadrupušo logu krāsojumu, kuros no kādreiz esošā baltuma bija atlikušas atsevišķas drumslas. Lai ieviestu skaidrību, vēl jāteic, ka rakstnieka galds arī tā īsti nebija viņa galds, jo viņš to bija aizņēmies no nelaiķa vecāsmātes māsas. Šai šis melnais koka veidojums bija kļuvis nevajadzīgs un lieks, jo viņa tak tikko iegādājās jaunu galdu. Tīra un laba manta! Dzelteni balta, vismaz būs kāds prieks viņai putekļus mazgāt! Veco gan likt kur nebija, bet izmest taču nedrīkst, māsas mantojums. Rakstnieks joprojām bija nedaudz sadrūvējies, jo tā vietā, lai skaisti un cēli savas mirušās māsas mazdēlam uzdāvinātu veco galdu, tā vecā maita to gribēja pārdot. Rakstnieka, kurš nebija rakstnieks, finansiālais stāvoklis nekādā gadījumā neatļāva to nopirkt, tapēc nācās vienoties par neoficiālu līzingu ar radinieci.
Jāpagaida tikai gads, un galds būs pilnībā viņējais!
Jāpagaida tikai 25 gadi, un arī dzīvoklītis būs pilnībā viņējais!
No šīs domas vien reiba smadzenes, ja vēl atcerās janvāri pirms gada, kad bija vai par četrdesmit grādiem zemāka gaisa temperatūra, kad vēl rakstniekam, kurš nebija rakstnieks, nepiederēja savs dzīvoklītis, jo bija jādzīvo ar vecākiem. Bet beidzot SAVS. Varēja mierīgi apsēsties, izņemt no jakas iekškabatas jaunu cigarešu paciņu, atplēst to kāri vaļā, uzlūkot kārtējo traģikomisko uzrakstu uz neciešami baltā fona. Šoreiz tas skanēja:''Smēķētāji mirst jauni.'' Asiņaini jauki!
Rakstnieks, kurš nebija rakstnieks, izvilka cigareti un aizkūpināja. Ar baudu. Ar savādu pašiedvesmu. Pirmā rīta cigarete vienmēr bija adekvāta atbilde miegainam dienas sākumam. Apsēdies uz veca krēsla, jaunais cilvēks uzlūkoja monitoru, kas bija pozicionēts uz neoficiālā līzinga galda kreisās puses. Kafija brūnā krūzē turpat pie kājas savā nodabā kūpināja savus garaiņus, kas it kā izgaisa turpat virs šīs krūzes, bet spēja nemanāmi piepildīt nelielo, pliko istabu ar saldenu smaržu. Atkal jāatzīst, ka tā gan nebija īsta kafija, bet kafijas koncentrāts no paciņas, kam ar kafiju bija attālas radniecīgās saites, bet tas nebija tik svarīgi.
"Galvenais ir ideja!'' iesaucās kafijas koncentrāta dzērājs un pasmaidīja par savu paša konģeniālo gudrību. Teksta kursors uz datora ekrāna mirgoja noteiktā ritmā, rakstnieks hipnotiski vēroja to.
Parādās - pazūd.
Viens, divi.
Uzšķērd zivi.
Ar lietus mākoņu pelēkbrūno kontrastu atspulgu pilnā istaba bija kļuvusi par spuldzi ar tikko iedegtu gaismu. Sauli nemanīja, tā arī būtu lieka un atstumta šajā savdabīgajā ideju ģenerācijas idillē - blokmājas trešajā stāvā. Jaunietis bija ieņēmis starta pozīciju, tas neapšaubāmi bija zemais starts. Mērķis - pāris soļu attalumā esošais baltais ekrāns. Ar smagu elsienu rakstnieks,kurš vēl nebija rakstnieks, bet bija nobriedis par tādu ķļūt, aizšļūca līdz datorķeblim.
Labās rokas pirksti jau tiecās pie klaviatūras, vidējais pirksts jau tik tikko bija pieskāries tausiņam ''R'', bet tad spalgi iezvanījās mobilais telefons. Dievišķais mirklis bija izpurgāts, mirdzošais dārgais telefons bija uzstādīts uz maksimālo skaļumu, rakstnieks, kurš tikko vai ķļuva par īstu rakstnieku, satrūkās kā smilga vētrā.
''Nez, kurš kroplis iedomājies tagad zvanīt?'' skaļi nodomāja kafijas koncentrāta dzērājs, saviebdams seju. Viņš nospieda podziņu ar zaļo telefona zīmi.
- Jā?
- Dobrij ģeņ. Vi prodajoķe mašinu Alfa Romeo?
- Nekādu mašīnu nepārdodu! Nepareizi pazvanījāt!
- A tut v gazeķe vaš nomer!
- Bļin, man nekad dzīvē nav bijis mašīnas, diez vai arī būs! Tā kā liec man mieru!
Viņš nospieda podziņu ar sarkano telefoniņa zīmi.
Dubls nr.1 nesekmīgs.
Jāsāk otrais. Izpīpētā cigarete spītīgi turpināja veidot savus pedējos dūmus pa labi no klaviatūras. Uzbudinājums pamazām piemira, koncentrāts bija tikko iztempts, nikotīna deva smadzenēs nonākusi, var turpināt ceļu uz rakstnieka imagināro stikla kalnu. Jaunietis atgriezās uz datorķebļa. Teksta redaktora baltā lapa bija ātrākais transporta līdzeklis šim ceļam. Jau pievedceļš uz lielā ceļa sākšanos ir ar dziļām bedrēm aplaimots. Pirksts jau atkal intuitīvi sniedzās pretim tausiņam ''R'', taču tikai šajā brīdī nāca atklāsme, ka rakstniekam, kurš nu jau tik tikko patiešām tāds arī vai bija, ir ātri jāaziet uz tualeti. It kā ne steidzami, taču šajā tik svarīgajā mirklī nedrīkstēja novirzīt domas uz kaut ko citu, īpaši jau uz urinēšanu. Jākoncentrējas neatkārtojamam mesitardarbam. Atlika vien slāt uz tualeti.
Dubls nr.2 nesekmīgs.
Jāsāk trešais.
Ceļš no tualetes veda atpakaļ uz pelēkās mākoņgaismas pielieto istabiņu. Mirminošās lietus lāses vārgi sitās pret metālisko palodzi. Tas bija acumirklīgs pašiznīcināšanās akts, kurā viena maza vienība izšķīda vairākās vēl miniatūrākās, pazūdot nebūtībā. Un tomēr jaunietis nodomāja, ka šī svētdiena nebūs tā, kas viņam derēs.
''Šāda ziema man neļauj rakstīt'' viņš nodomāja, skatoties laukā uz blokmāju, kas bija identiska tai, kurā viņš mitinājās pats. Rakstnieks, kurš šodien tomēr tāds vēl nekļūs, atgriezās izejas pozīcijās. Paņēma jaunu cigareti un virpināja to starp īkšķi un vidējo pirkstu. Klausījās janvāra peļķu draudīgajos šļakstos.
Dubls nr.3 nesekmīgs.
Varbūt nākamais būs pēc mēneša.
(17.04.2007) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1154
Kopā:6110175
|
| |
| |
|
Autori
