|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tauriņu lidojums | | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Esmu iemīlējusies cilvēku smaidos! Cik daudzpusīgi tie ir... Tos pat var sašķirot: „Nu, lūdzu...” smaids, „Ak, tu - muļķe...” smaids, „Hē, hē, ļoti smieklīgi...” smaids, „Tu vari uz mani paļauties” smaids, „Es tevi labprāt nožņaugtu...” smaids, „Tu mani uzjautrini” smaids un pieklājīgais „Paldies” smaids...Bet nekad neesmu redzējusi patiesu „Es tevi mīlu” smaidu. Laikam tas ir tik reti sastopams, ka cilvēki, kas prot šo smaidu, ievietoti īpašos rezervātos, kuru atrašanās vieta tiek turēta slepenībā, jo tad visi gribētu doties uz turieni un gozēties šo burvīgo smaidu izstarotajā sārtajā gaismiņā... Tobrīd 5 cm no manas sejas es redzēju elsošu „Nu, lūdzu...” smaidu ar jauki lūgumā piemiegtām acīm – šim skatam laikam vajadzēja izskatīties romantiski aicinošam! Nožēlojami! Bet es nedevu viņam savu roku un nespiedu zīmogus uz viņa aplaizītajām lūpām tikai žēluma dēļ... Mana sirdsapziņa vienkārši tajā vakarā bija krietni apaukstējusies, tādēļ es īsti nesadzirdēju viņas aizsmakušo balsi, palīgā saucienu...
Kā divi gājputni, kam ievainotas kājas, mēs lidojām kopā, mēs lidojām, jo, kā jau teicu, mums bija savainotas kājas, mums nebija citas izvēles – par sāpīgo kājāmiešanu katram uz savu pusi nevarēja būt ne runas! Mana apziņa bija tik ļoti sadragāta, ka pat pēc pirmās pacelšanās es vēlējos vēl un vēl... Par viņu varēja teikt to pašu. Viņa tuvums mani apreibināja, bet tas bija savādāks tuvums, nekā biju izjutusi lidojot kopā ar mīlestību – trūka tauriņu...
Es dzēru un dzēru no aizliegtā kausa, līdz beidzot sapratu – ak, nē – tas ir aizliegts! Bet lūpas tikai savilkās viltīgā smaidiņā: „O, jā – tas ir aizliegts!”... Un es turpināju dzert ar divkāršu sparu. Tiešām, vai mēs no baudas notrīsētu, iekožoties aizliegtajā auglī, sajūtot tā saldo sulu līstam pār lūpām; vai auglis būtu tāda bauda, ja tas nebūtu ar sarkaniem burtiem Aizliegts? Diez vai mēs alktu pēc nākamā un aiznākamā kodiena līdz pašai serdei, ja kāds aiz mums stāvētu un skubinātu: „Ēd, ēd droši! To drīkst darīt visi! Tas ir atļauts!” Hā, es jau neesmu nekāda Visi! Katrs tiecās būt īpašs – ļoti tipiski mums – zemajām cilvēciskajām būtnēm!
Mēs dzērām tik ilgi, līdz... kristāla trauka dibenā es ieraudzīju mirguļojošu gaismu. Ak, tā bija mana noslīkusī cilvēcība... Mana un arī viņējā... Pēdējie malki esot tie baudāmākie, bet man notrīsēja acu plakstiņi, kad pati pēdīgā pilīte atklāja manam acu skatam tīru cilvēcību... Mēs – nabaga nožēlojamie cilvēciņi, kas mēģināja ķert tauriņus ar aizliegtiem tīkliem! To taču atļauts darīt tikai atbruņotai, tīrai dvēselei, tad tas ir atļauts! Man kļuva sevis žēl, es jutu, ka esmu viena kopā ar savu nabaga cilvēcību – tas tiešām nebija tauriņu lidojums. Tas bija...vienkārši lidojums. Tauriņi ir domāti jūtām, bet mūsu starpā tādas nebija. Bet man taču blakus gulēja viņš – tikpat kails un atbruņots kā es – ko gan viņš saprata no tauriņiem? Kad mēģināju pirmoreiz viņam likt nojaust, ka cilvēcība manī ir atgriezusies, viņš likās manis nesapratis...
Viņa dvēsele nevarēja redzēt cauri putekļiem, tik sen tā nebija spodrināta, uz tās pat auga sēnes – nevis noderīgās meža baravikas vai apšu kundziņi, bet pūpēži, kas ielaida man acīs kodīgu miglu, tiklīdz mēģināju uzlikt siltu plaukstu uz viņa dvēseles...
„Nu, smukulīt, atkārtojam to vēlreiz?”
Viena sekunde.
Tik ilgs laiks man bija vajadzīgs, lai saprastu, ka man nav laika pulēt ne šā cilvēka dvēseli, ne ko citu! Kamēr viņš, ņurcīdams palagu, stāstīja man cukurotus sapņus, smaidīja viltotu „Es tevi mīlu”, es, viņā neklausīdamās, apģērbos un aizgāju... Klusēdama...
Vai viņš saprata? Nē, no tauriņiem viņam nav ne sajēgas...
ap 2003.gada martu
26.05.2004
(19.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Baltais pūders zemi klāj,
Salatēvs bez maisa slāj.
Acis bālas, skats nekāds,
Vainīgs šņabis - surogāts!
Tikai nepiedzeries dikti -
Būs, kā salatētim, slikti! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Priekšdienām*
Savai draudzenei pirms pāris gadiem dāvināju tādu lūk dāvanu- Jau iepriekš kādu laiciņu krāju 1-santīmu un 2-santīmu monētas. Tad nu ņēmu puslitra burku, sabēru smalko naudu, pa virsu uzliku...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2392
Kopā:6108724
|
| |
| |
|
Autori
