|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kad visa pasaule ir pret tevi | Autors - Ozzija
| | Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viņš gāja pa putekļainu ceļu. Sāka satumst, un kamēr viņš bija nonācis līdz mājām bija pavisam tumšs. Iegājis mājā, viņa acis piesaistīja kāda meitene. Visa apkārtne izzuda, balsis attālinājās, bija tikai viņu acu skatieni, kas sadūrās. To laikam varēja nosaukt par mīlestību no pirmā acu skatiena. Viņu vairs neuztrauca kas viņa ir vai ko te dara. Gāja laiks, pavisam nemanot viņi sēdēja dārzā un lūkojās mēnesī, tas bija pilnmēness.
Tomēr ne viss gāja kā cerēts tas bija tik viens vakars jāsaka pēdējais viņu mūžā. Viņa bija savādāka. Melnā, gotiskā... sauciet kā gribat. Kad viņi gāja rociņās sadevušies, visi skatījās, un daža laba tante pat nekautrējās pārmest krustu. Taču viņa acis bija pievērtas uz apkārtējo pasauli. Tomēr tas ilgi nevilkās. Apkārtējie vairs necentās slēpt nepatiku pret meiteni. Laikam jau vissāpīgāk bija to dzirdēt no saviem tuvākajiem cilvēkiem. Viņi vienkārši nespēja saskatīt viņas sirdi....
Tas bija mazs ciems un baumas izplatījās ātri. To sadzirdēja arī viņa. Atkal bija tāda pati pilnmēness nakts tikai nebija vairs apskāvienu un smaidu. Palika tikai asaras un viņas ēna tālumā...
Viņš raudāja, kamēr apkārtējie nespēja slēpt sajūsmu par aizgājušo… tas sāpināja viņu vēl vairāk. Viņš vairs nekontaktējās ar ārpasauli, viņš bija viens pats..... Viņš gulēja gultā un skatījās mēnesī, nepievērzdams uzmanību mātes monologam aiz durvīm.
Bija vēls vakars, atkal pilnmēness. Viņš atslēdza savas istabas durvis. Atslēga nokrita uz grīdas. Mātes sejā atplauka smaids, bet viņš pagāja viņai garām kā, rēgam. Viņš uzkāpa trešajā stāvā, tie bija bēniņi. Visapkārt bija putekļi, un ēnas, tik dīvainas ēnas.... Viņš atvēra logu un notupās uz palodzes. Kādu laku viņš vēl skatījās mēnesī. Rokas turējās pie rāmja, kailajās pēdās dūrās naglas. Bet viņš nejuta sāpes, izņemot tās, kuras bija dziļi iekšā. Viņš jutās nodots, pievilts… Rokas vēl turējās pie rāmja, bet prāts jau krita. Tā bija sekundes simtdaļa, un skatam pavērās tukša telpa ar vaļēju logu. Pēdējais ko viņš redzēja, bija mēness un ēna, tik dīvaini pazīstama ēna...
27.09.2004
(19.11.2004) | | | | Šajā dienā vēl autora darbi: | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2332
Kopā:6420589
|
| |
| |
|
Autori
