X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Stāsti
Sinepes
Autors - Margo
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Līva izvilka pēdējo dzijas pavedienu caur adīkļa cilpiņām, nolika adatas malā un ar pabeigto džemperīti rokās piegāja pie spoguļa. Pielikusi zilganpelēko, sudrabaini mirdzošo adījumu pie sejas, nopriecājās, cik īpatnēji šī krāsa izceļ viņas acis un kā piestāv tumšblondajiem matiem. Arī piegriezums bija neparasts – atkal darbabiedrenes dvesīs vien, kad Līva atgriezīsies pie sava galda pēc atvaļinājuma! Efekts bija pie adīkļa pavadīto stundu vērts, izskatījās pat labāk, nekā cerēts.
No koridora atskanēja šļūcošu soļu troksnis. Jaunā sieviete ieskatījās pulkstenī un sastinga – pie rokdarba bija nosēdēts ilgāk, nekā drīkstēja atļauties. Ar blīkšķi aizkrita virtuves durvis. Tur vīramāte devās pusdienās – bet tās nebija gatavas! Adīšanas azartā vedekla par obligāto ēdienreizi bija pilnīgi aizmirsusi.
Kad pēc neilgā cerēšanās laika Līva deva jāvārdu Arnim, viņai pat prātā neienāca, ka kopā ar vīru būs jāsaņem arī viņa līdzšinējā pasaule un jāatrod tajā vieta sev. Likās – viņi būs kopā, tie būs mūžīgi svētki, nekas taču nevarētu būt jaukāk! Visas mantas, kas bija sakrātas līdzšinējā meitenes dzīvē, satilpa divos koferos, tās nebija grūti iekārtot Arņa skapī un sekcijā. Bez šaubām, viņi dzīvos kopā ar vīramāti –mājā taču pietiks vietas arī Arņa otrajai pusītei!
Protams, fiziski vietas pilnīgi pietika, tāpat tās netrūka arī abām meitām, kas drīz vien kuplināja ģimeni par lielu prieku vecmāmiņai – pensionētai skolotājai. Tā mazajās redzēja lielisku materiālu gadiem krātās pedagoģiskās pieredzes pārbaudei.
Mājas kopšanas darbu lielāko daļu viņa ielika vedeklas rokās, sev paturot vadību un uzraudzību. Nekādi jauninājumi nedrīkstēja izjaukt ierasto saimniekošanas stilu. Kad jaunā sieva vairākkārt bija piedzīvojusi savu ideju atraidīšanu, viņa griezās pie vīra pēc palīdzības. Arnis bija neizpratnē – mājā taču viss esot kārtībā, māte vienmēr saimniecību vadījusi priekšzīmīgi, kādēļ vajadzētu kaut ko mainīt? Kad Līva vēl mēģināja spuroties un iebilst, vīrs noteica reizi par visām reizēm – viņam mīļas esot visas viņa mājas sievietes, ne par kādu šķīrējtiesnesi viņš netaisoties kļūt, lai nu tiekot vien pašas galā. Viņam esot savi darbi darāmi.
Tā nu vedeklai nācās apgūt savas tagadējās mājas ieražas un dienaskārtību, pakļauties vīramātes rīkojumiem, mācīties, kā viens otrs darbiņš darāms. Cik tagad bija žēl, ka savulaik gar ausīm bija laistas pašas mātes pamācības! Vanda - tā sauca Arņa radītāju – tiešām prata metodiski pareizi paskaidrot, norādīt un prasīt atbildību. Viņai nevarēja pārmest neiecietību – tā labprāt uzklausīja jautājumus un sniedza izsmeļošas atbildes. Ģimenes draugi Līvai allaž atgādināja, cik ļoti viņai laimējies, dabūjot tik lielisku vīramāti - neatsveramu palīgu kā praktisku, tā pedagoģisku jautājumu risināšanā. Jā, tā jau laikam bija, tikai jaunajai sievai sāka likties, ka viņa ir noderīga vienīgi kā ģimenes kuplināšanas līdzeklis un darbarīks saimniecībā, bez jebkādām balsstiesībām – arī pašas bērnu audzināšanā.

Ne vienu reizi vien Līvai bija jādomā – cik brīnišķīgi būtu dzīvot bez Vandas nemitīgās līdzdalības, pašai lemt par to, kas vajadzīgs viņas ģimenei, izplānot darbus un izpriecas, izvēlēties gatavojamos ēdienus un veļas mazgāšanas dienas. Te nekāda iniciatīva nesanāca – ik rītu pie brokastīm vīramāte atšķīra brūno kladi, kurā tika ierakstītas visas ģimenes locekļu gaitas un vajadzības. Vadoties no tām, viņas analītiskais prāts jau bija izstrādājis labāko rīcības modeli, kuram visiem nācās bez ierunām pakļauties, ja negribēja piedzīvot Vandas aizvainojumu vai, nedod dievs, kārtējo sirdslēkmi. Arnis ar šo kārtību bija apmierināts, kas atlika Līvai? Par mīļo un gādīgo vīru nevarēja sūdzēties, ne mirkli viņa nenožēloja, ka savienojusi ar to savu mūžu. Tikai – apprecot vīru, piedevās nāk arī vīramāte.

Siltas pusdienas šajā mājā bija obligātas – kaut arī ēdējas būtu tikai viņas divas vien. Vīrs bija darbā, meitenes – vasaras nometnē. Bet vedekla bija aizrāvusies ar adīšanu, un tā nu vīramāte sēdēja virtuvē, savā vietā galda galā, bet tur gan nesmaržoja pēc ēdiena, drīzāk pēc briestoša skandāla.
“Kas tad mums šodien ēdienkartē?” saldi apjautājās Vanda, kad Līva ar nepatikā pukstošu sirdi ieslīdēja pa virtuves durvīm.
“Es atvainojos – aizmirsos adīdama. Tūliņ uzvārīšu cīsiņus un pagatavošu salātus, tas nebūs ilgi,” taisnojās vainīgā, naski ķerdamās pie darba. Zem vīramātes tumšo acu urbīgā skatiena pirksti pinās, ūdens izlija, cīsiņiem neparko nenāca nost plastmasas ādiņa…
“Tu ar to savu adīšanu aizmirsti visu uz pasaules! Tagad, kad bērni nometnē, tev taču vajadzētu pietikt laika, lai pagatavotu kārtīgas pusdienas. Kas tad pieaugušam vīrietim tas par ēdienu – cīsiņi! Atnāks mājās nostrādājies, bet lielā rokdarbniece nav vīžojusi pat ēst iztaisīt. Vismaz mājās vajag dabūt kārtīgu ēdienu, cīsiņi lai paliek ēdnīcām. Ja tev nebija laika, varēji pateikt man – es, paldies dievam, vēl neesmu aizmirsusi, kā to dara!” Vanda, atgāzusies savā ērtajā krēslā, labi nostādītajā skolotājas balsī ar baudu lasīja pamācības tumši piesarkušajai vedeklai. Patiesībā šis pietvīkums gan nebija ne kauna, ne vainas apziņas izraisīts – jaunajā sievietē kūsāja dusmas, kas draudēja izlauzties uz āru. Viņa valdījās, bet rokas drebēja, šķindēja no bufetes ņemtie šķīvji, nokrita dakšiņa un trauku dvielis. Beidzot ēdiens bija galdā, tieši pusstundu vēlāk, nekā pieņemts.
Vīramāte pārskatīja galdu un pacēla acis uz vedeklu:”Un sinepes? Mēs taču cīsiņus vienmēr ēdam ar sinepēm!” viņa apsūdzoši norādīja. Patiešām, Līvai vakar veikalā bija tāda sajūta, ka kaut kas būtisks aizmirsies – tās bija sinepes! Nu gan neveiksmju mērs bija pilns!
“Tu vienmēr dzīvo kā pa sapņiem! Ja es šajā mājā par visu nedomātu un negādātu, tad te vispār vairs nekādas kārtības nebūtu! Tik daudz nevari atcerēties, ka tavs vīrs cīsiņus bez sinepēm neēd!” Vanda turpināja rāties. Kad Arņa nebija mājās, viņa šad tad izmantoja izdevību vedeklai norādīt īsto vietu – lai neiedomājas, ka ir te kāda saimniece. Zināja jau, ka Arnis sūdzības nepieņems.
Līva neizturēja, dusmu bumba uzsprāga. Ārā lauzās viss, kas šajos gados bija pieciests – īsti un šķietami pāridarījumi, ironiskie aizrādījumi, mūžīgā nepilnvērtības sajūta, pazemojums piedošanu lūdzot, pārākuma pilnās lekcijas par kļūdām bērnu audzināšanā… Jaunā sieviete nespēja rimties - kā vulkāna izvirdums, šī dusmu straume vairs nebija apturama. Ievelkot elpu, rīkle sažņaudzās sāpīgās spazmās, izkliegtos vārdus pārvēršot šņācienā. Nekad mūžā viņa nebija tā kliegusi, nekad!
Vīramāte stīvu, neticīgu skatienu vērās satrakotajā vedeklā. Vai tā bija allaž klusā pelēcība Līva, kas likās visur ieņemam tikai pusvietiņu vien? Saspringusi kā kobra pirms dzēliena… Kā viņa iedrošinās!
“Tu nu gan laikam mani ienīsti!” viņa it kā jautāja, it kā izsmējīgi secināja.
“Jā, jā, jā!” atkliedza vedekla,”Kaut tevis nebūtu!”
Vanda pavēra muti, gribēja vēl ko teikt, bet vārdu vietā izdvesa tikai nedabisku gārdzienu un sakņupa uz sāniem. Pastieptā roka iekrita salātu bļodā. Acis vēl arvien stīvi vērās vedeklā, bet redzokļi pēkšņi šķita tukši, kā bez dzīvības.
Līva aprāvās, savādā skatiena notverta. Kā neatmaņā no bufetes paķēra iepirkumu tīkliņu un izskrēja pa durvīm. Koridorā piespiedās podiņu krāsns vēsajiem sāniem, cīnīdamās pēc elpas. Sirds dauzījās tā, ka likās – nekad vairs neatgūs ierasto ritmu. Virtuvē nedzirdēja ne skaņas. Visa māja likās ieklausāmies šajā klusumā.
Jaunā sieviete saņēmās un kokainiem soļiem izgāja pa durvīm siltajā augusta pēcpusdienā. Uz ielas nebija neviena. Kā pastaigā viņa devās pa zaļo nomales ieliņu uz vietējo veikalu. Veikalniece te visus pazina, vajadzības gadījumā šo to iedeva uz pēcmaksu, pirmās nepieciešamības preces varēja dabūt pat pēc darbalaika.
“Sveika, Līva! Ko tā pastaigājies, vai nav par karstu? Tu tāda bāla…”
“Galva sāp. Man, lūdzu, sinepes,” vairāk Līva nespēja pateikt, saņēma sinepju burciņu, iemeta to tīkliņā un gurdi izgāja atpakaļ uz saulainās ielas. Ceļš līdz mājām likās neparasti garš, katrs solis prasīja lielu piepūli. Pie vārtiem viņa apsēdās uz soliņa, lai tikai vēl nevajadzētu vērt durvis un ieiet vīramātes mājā.
Pamazām galva noskaidrojās un sirdi sāka žņaugt auksta baiļu roka. Viņa taču bija kliegusi uz vecu, slimu cilvēku, teikusi tik daudz briesmīga naida pilnu vārdu! Kā to tagad vērst par labu, kā padarīt par nebijušu? Ar kādām acīm skatīties uz vīramāti, ar kuru taču vēl kopā būs jādzīvo? Ko teiks Arnis, kad par notikušo uzzinās? Viņa bija gājusi pēc tām nolādētajām sinepēm, kad varbūt vīramātei bija vajadzīga kāda palīdzība, ūdens vai zāles…
Līva piecēlās, iegāja mājā un ieklausījās. Nedzirdēja ne skaņas, klusums bija biedējošs. Kāds atvieglojums būtu dzirdēt Vandas ķērkstošo balsi:”Līva, vai tu?”
Atverot virtuves durvis, skatiens atdūrās pret vīramātes masīvo stāvu krēslā. Tas bija sagubis uz sāniem, roka ar visiem salātu mērces traipiem nokārusies pār krēsla paroceni. Ne skaņas, ne kustības. Vanda bija mirusi, neglābjami mirusi.

Tālāk viss gāja kā murgā. Izsauktā ātrā palīdzība konstatēja nāves faktu, no darba ieradās Arnis, policists pierakstīja Līvas liecību – kā atgriežoties no veikala atradusi vīramāti mirušu. Pierādījums – sinepju burciņa – stāvēja virtuves galda pašā vidū, vientuļa un apsūdzoša. Vandu aizveda, Arnis aizbrauca līdz, atgriezās vēlu un klusēdams nolika uz galda vislabākā konjaka pudeli. Dzēriens skaudri dedzināja rīkli, Līvai asaras saskrēja acīs. Vīrs apkampa viņas plecus, mierināja – lai neraudot, kaut pašam pa iekritušajiem vaigiem ritēja nekad neredzētas spožas lāses. Viņš māti bija ļoti mīlējis un cienījis, dzīvi bez viņas vēl nespēja iedomāties.
Pēc tam bija bēres, kurās nācās dzirdēt tik daudz labu vārdu par brīnišķīgo, iejūtīgo, neaizmirstamo skolotāju, draudzeni, radinieci… Pie ziedu kalna, kas klāja viņas atdusas vietu, stāvēja bēdu sagrauztais dēls, raudošās mazmeitas, vedekla. Šo pasauli bija atstājis viens no vislieliskākajiem cilvēkiem, kā gan tagad bez viņas?

Bez viņas viss bija citādi. Nebija vairs ikrīta norādījumu no brūnās klades par dienā darāmo, pērkamo, paspējamo. Neizprotamā kārtā āka trūkt laika. Aizmirsās izmazgāt meitām baltās blūzītes, vīrs klusēdams atmeta atpakaļ nesalāpītās zeķes, visa ģimene sāka kurnēt par biežajām omletēm un sardelēm, kas mijās ar pelmeņiem un pankūkām. Šad tad paspruka pa kādam asākam vārdam. Tāda nu bija tā sen kārotā dzīve bez Vandas vērīgās acs un organizatores talanta. Ne vienreiz vien Līva sakoda zobus, kad vecākā meita atminējās vecmāmiņu:”Omīte teica tā…”

Tomēr – kāds brīnišķīgs atvieglojums bija atslēgt mājas durvis, zinot, ka vairs nebūs jādzird šļūcošie soļi, ka neviens nelasīs lekcijas neprašai un neveiklei, neskatīsies uz pirkstiem kartupeļus mizojot, nejautās par rītdienas plāniem…

Līva atvēra virtuves durvis un juta matus saceļamies stāvus.
Uz galda pašā vidū stāvēja brūnā klade un sinepju burciņa.
(02.09.2007)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 7.33
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.5)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.25)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 7.25)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera + (viesis) (15.02.2020, 19:06)Izveidots jauns dzejas blogs tautai: laikazvans.lv Pagaidām patukšs, gaidu domu biedrus un viņu gara darbus.Paula1111 (viesis) (15.02.2020, 18:37)Bez smecera, paldies liels par e-pasta adresi, uzrakstīju! Veiksmi Jums ar bliga izveidi! Būšu priecīga palasīt! :)bez smecera + (viesis) (13.02.2020, 14:08)Pēc tam, kad Feini pārtrūka iespēja publicēt darbus, Aigars mani uzmeklēja caur e-pastu. Teica, ka ir radošajā pacēlumā un pasvieda man ideju par jauna portāla veidošanu. Tagad esmu šādu...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
Anekdotes
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
Interesanti video
Kaķis Simons
 
 
Zīmējumi

Rudens LV
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 301 Kopā:5145152

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec