|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mana lielā zivs | | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Mani mīļie vīrieši šovasar taisās savā lielajā makšķerēšanas izbraucienā pa Gauju, mani arī ņemšot līdz. Laikam jau vajag kādu, kas šiem taisa brokastiņas un vakariņas, izdzenā odus no telts, saklāj guļvietas un visādi citādi aprūpē.
Ja jābrauc, jābrauc. Galu galā man arī pienākas atvaļinājums, parasti visu gadu tiek plānots, ko ar tām brīvajām nedēļam darīšu – un beigās čiks vien iznāk. Šogad neiecerēju neko, gluži kā zinādama, ka tāpat tiks izlemts manā vietā. Tēvs, vīrs un dēls – svētā trīsvienība, nodomājuši vienreiz mūžā no sirds izmakšķerēties. Diez, kāda man tur daļa, es varbūt labāk gozētos jūrmalas smiltiņās. Nu labi, labi, nav ko izlikties – nemaz tik pretīga jau man tā Gaujas braukšana nav. Pāris dīkas nedēļas uz ūdens, zaļumā un svaigā gaisā – tas ir tīri jauki. Protams, ja nelīst lietus un ugunskura dūmi nekož acis ārā.
Kaut arī man ģimenē visi tādi zivju bendes gadījušies, es pati uz to makšķerēšanu diez ko neesmu. Pāris raudiņas un dažas citas sīkzivis – vairāk uz mana āķa dzīves laikā nekas nav gadījies. Un ja vēl atceras to stulbo gadījumu, kad viens bezkaunīgs plicītis mani kārtīgi iepļaukāja…
Nu, tas bija tā. Kamēr vīri selgā copēja uz lielajām, es aiz garlaicības turpat pa maliņu rātni pastaigājos ar savu bada pātagu. Nebija jau slikti – vakars tāds jauks, odi arī vēl nekoda, pludiņš tā lēni un mierīgi pa straumīti slīdēja gar zālītēm…Kamēr vēroju, kā mežapīle ar veselu pīlēnu varzu pa niedrēm ņemas, tikmēr mans pludiņš bija pazudis, laikam atkal zālēs ieķēries, vai nu pirmā reize. Pie makšķerēšanas man vistrakāk nepatīk tā mocīšanās ar āķu atgūšanu. Un, ja gadās noraut, tad jāiet un jālūdzas, lai kāds kaut ko piesien zaudētā vietā…
Domāju – pavilkšu tā dūšīgāk, varbūt izdosies dabūt ārā. Ui, iznāca trakāk, nekā biju cerējusi! Aukla ar kaut kādu zivteli galā iztaisīja slaidu loku man pār galvu un ieķērās turpat aiz muguras augošā vītola zaros. Kamēr es atplestu muti blenzu uz notiekošo, tas svērtenis beidza šūpoties un sudrabains plicītis karājās man tieši deguna priekšā. Zivtiņa attapusies sāka spārdīties un pie viena man tā dūšīgi un slapji sadeva pa seju. Pārsteigumā paslīdēju un iesēdos krastmalas dubļos. Kamēr izkārpījos un tiku uz kājām, zivtele bija atbrīvojusies un projām. Man atlika tikai sodīties un tīrīt nosmērēto bikšu dibenu.
Šovasar ar mūsu kopīgo makšķeri vairāk operē puika. Diemžēl viņam vislabāk ķeras asarīši, tādi zirga zoba lielumā, kurus ir bezgala pretīgi tīrīt. Arvien ceru, ka viņam loma nebūs – bet parasti ir, kādi pieci – ne ko cept, ne zupu vārīt. Kaķa taču līdzi nav.
Mēs ar dēlu šogad esam tādā kā balasta vietā – piepūšamās laivas ir divas, katrā viens aktīvais makšķernieks, bet otram jāgarlaikojas, jo divi no vienas laivas lāga makšķerēt nevar, vismaz uz viltīgās un kaprīzās Gaujas noteikti ne. Un ne jau ar mūsu dižmakšķerniekiem, tie necieš nekādu traucēšanu savā svētajā nodarbē..
Šodien vīrs ir tēva laivā, viņš tur iziet mācību kursu makšķerēšanā uz grunts. Šito garlaicīgo padarīšanu! Nu kā var stundām ilgi nekustīgi sēdēt uz vietas un gaidīt, kad kādam aptaurētam sapalam uznāks kāre pagaršot, ko viņam tur uzsprauduši uz nodevīgā āķa! Var jau būt, ka makšķerētājam tas ir baigais kaifs, bet, ja man jāatrodas tajā pašā laivā un jāgaida, kamēr viņam apniks… nu, tad, mīļie, atvainojiet!
Tā pa apmācības laiku mēs ar dēlu otrā laivā garlaikojamies uz savu roku, jo tālu projām braukt arī nedrīkst – tomēr esam viena komanda. Puika iegrimis kaut kāda komiksa pētīšanā, man pat adīkļa nav līdz. Kaut kur somā gan ir angļu valodas pašmācības grāmata, bet ej nu sameklē. Čamdoties pa laivu, uzduros sienāžu pudelei – tādai no plastmasas, ar caurumiņiem. Tur daži sisinātāji vēl slaista ragus, šorīt puikam bija uzdots kādus saķert. Uz grunts tiek lietota cita ēsma, tā šie vēl ir dzīvi..
Noprasu, vai dēls negrib makšķerēt. Negribot, apnicis. Tad varbūt man pašai jāiemēģina roka pludināšanā – tā vīrs parasti ķer alatas un baltos sapalus. Esam noenkurojušies taisni tādas glītas straumītes augšgalā, kur varētu pablēņoties. Liekas, nekāda riska nav, neredz neko tādu, kas varētu apdraudēt manus treniņus.
Spraužu uz āķa ēsmu, mēģinu atcerēties, kā to dara mūsu speciālisti, ielaižu sienāzi ūdenī un ļauju straumei nest, palēnām uzmanīgi atbrīvojot auklu. Mazliet pavelku atpakaļ, atkal palaižu – nu, re, spole jau sāk nemākulīgajiem pirkstiem klausīt! Uztinu auklu, laižu atkal – pludiņš tā smuki danco straumītē, tīri prieks. Varu tēlot īstu makšķernieku, ne jau vīriešiem vien tas ļauts!
Jā, par šādu iedomību sodu saņemu ātri vien – savā pārgalvībā esmu ļāvusi ēsmai aizpeldēt par tālu, pludiņu vairs nemaz nevar saskatīt. Kad nu mēģinu ietīt auklu, šī nenāk nemaz un nepavisam. Ak tu ķeza, būs ieķērusies, tā iet, kad neseko līdzi tam, ko dara! Nu būs jāņemas nost no enkura un jālaižas klāt, tik daudz auklas nedrīkst zaudēt! Man nu gan neveicas!
Sodos pie sevis un saku dēlam, ka nu ir ziepes. Viņš paskatās un saka:”Re, kur tavs pludiņš – Gaujas vidū!” Kā tad tas tur gadījies, ieķeršanās vieta taču bija tuvāk krastam! Pa to laiku baltais bumbulītis taisa vēl kaut kādas neloģiskas kustības. Puikam pielec pirmajam:”Tev taču tur ir zivs!”:
Ko nu? Ja tā būtu zivs, tad taču vajadzētu varēt auklu uztīt, bet man tas nemaz negrib izdoties. Tādas straumes zivis parasti lēkā, āķi samanījušas, bet te viens klusums un liela pretošanās. Tinu no visa spēka. Pa galvu maisās kaut kas dzirdēts par līdzi padošanu, nokausēšanu un citām gudrībām, bet tam šoreiz nav laika. Es tikai tinu notirpušiem pirkstiem, makšķerei nolūst spicīte, to neņemu vērā, cīnos vien tālāk. Lai nu kā, bet lēnām, metru pa metram, aukla atgriežas uz spoles. Bez šaubām, drīz vien tas pretinieks norausies un aizies, bet pagaidām vēl ir galā, tāpēc tinu, tinu, tinu…
Nezinu, cik ilgi cīniņš ir vilcies, beidzot pie laivas pievilktās zivs pretestība ir rimusi. Kā akvārijā priekšpusdienas saules caurspīdētajā, viegli zaļganajā ūdenī lēnus lokus met liels ālants. Var skaidri saskatīt spožās zvīņas uz platajiem sāniem, košās pavēderes spuras, vareno muguras peldspuru – kāds skaistulis!
Tagad vajadzētu uzvarēt manam sievišķigajam žēlumam, uzveikto saudzīgi nokabināt no āķa un amnestēt … Lika pagaidīt! Laikam tomēr kāda tēva zivju bendes asiņu pilīte tikusi arī man – uzķeramais tīkliņš rokā un zivs laivā iekšā! Tas man izdodas pat necerēti labi.. Sēžam abi ar puiku un blenžam viens uz otru – neticamais ir noticis! Es esmu izvilkusi LIELU ZIVI! Smejamies kā traki, nevaram vien beigt. Rokas gan tādas nemierīgas, nemaz necenšos atbrīvot āķi, kas ieķēries dziļi zivs rīklē. Lai to dara kāds, kas labāk prot…
Mūsu rēkšana – citādi tos smieklus nenosauksi – ir iztraucējusi lielos zivju matadorus. Tie met savu nodarbi pie malas un brauc pārbaudīt, kas mums te par traci.
Bez vārdiem paceļu un rādu savu lomu. Mana lielā zivs!
Kādas neaprakstāmas sejas maniem mīļajiem vīriešiem!
Vakariņas mums šovakar karaliskas. Kas nav ēdis Gaujas krastā uz ugunskura ceptu paša ķertu zivi – tas nav baudījis visizmeklētāko delikatesi pasaulē! Tādu nepiedāvā nevienā restorānā.
Un kur tad vēl tie makšķernieku stāsti…
Nu jau manējie arī.
(09.09.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1487
Kopā:6424383
|
| |
| |
|
Autori
