|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Atraitnītes. Pasaka | Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Aizgājušās vasaras fantāzija
Kad ieskaties raibo atraitnīšu mazajās, nopietni smieklīgajās sejiņās, pamani, ka katra no tām ir citāda un veras tevī kā jautādamas, kā gribēdamas kaut ko teikt… Bet tev, protams, nav laika tām pievērst uzmanību.Tu saki:”Cik skaistas puķītes!” un ej tālāk, jo tev taču patiešām jāsteidzas.
Bet iedomājies, ka tev brīnumainā kārtā ir atradies lieks laiks, nekur nav jāskrien, mobīlais telefons klusē un tev neliekas, ka tieši šobrīd būtu jāzvana Annai, Mārim vai Katrīnai. Ir saulaina vasaras pēcpusdiena, tu vari apsēsties savā ērtajā dārza krēslā un palasīt grāmatu. Tu meklē vietu, kur krēslu novietot – lai nebūtu pārāk karsts, lai nepūstu vējš, lai gaisma izdevīgi kristu uz grāmatas lapām. Vislabākā vieta atrodas zem ābeles blakus atraitnīšu dobei, tur ir tāda jauka rakstaina ēniņa tev, bet puķītes apspīd saule un tu jūti ziedu aromātu. Līdz šim tev likās, ka šīm puķēm smaržas nav, bet tomēr ir – tāda savdabīga, vāra, neuzbāzīga un smalka, gluži kā tikko no skapja izņemtam samta balles tērpam. Īstenībā taču smaržo visas puķes, tikai spēcīgāk vai vājāk, jauki vai ne tik patīkami. Gaumes lieta.
Beidzot tu esi iekārtojusies, cik vien labi vari, cieši nolēmusi šodien slinki atpūsties un beidzot nopietni palasīt grāmatu, kuru kā ļoti interesantu tev ieteica jau sen, tikai nekad nebija laika tai pievērsties. Nekas netraucē, pat garāmbraucošās mašīnas tā kā pieklusušas. Tu pacel acis – debesis ir zilas, nemana nekādus draudīgus mākoņus, vējš viegli šūpo ābeles zarus. Pēkšņi kāds putnelis, zaļajās lapās pats viegli iezaļgans, spalgi iečirpstas. Laikam nav sajūsmināts, ka te ir vēl kāds bez viņa. Nu, mazais, būs vien jāiztiek!
Ķeries pie lasīšanas. Vispirms mazliet jākoncentrējas, lai uzmanību nenovērstu neierastā apkārtne – šogad šī ir pirmā reize, kad tu lasi ārā, parasti tas notiek gultā pirms iemigšanas - tās dažas minūtes, pirms miegs tevi pieveic. Bet lasāmviela patiešām nav slikta, autors apraksta kādu savu ceļojumu, valoda ir laba, stāstījums saistošs, un tu beidzot pilnībā iegrimsti grāmatā.
“Tev, protams, tas nenāk ne prātā, bet mēs te esam ar īpašu uzdevumu. Mums jāvēro, kā cilvēki izmanto savu laiku, jo visā pasaulē strauji saasinās laika trūkuma problēma. Paskaties visapkārt – uz saviem biedriem un draugiem, radiem un paziņām, padomā pati par sevi. Tu esi aizņemta no rīta līdz vakaram. Katra diena tev saplānota, un arī tad tu nevari visu paspēt – mazākais starpgadījums izjauc tavas ikdienas līdzsvaru. Tu noraidi katru negaidītu piedāvājumu, jo tev taču jāpaspēj vēl tik daudz nepieciešamā. Tu skrien un skrien kā vāvere ritenī – bet kur tu esi aizskrējusi? Tepat vien esi, mūžam neapmierināta, ka atkal tik daudz ko neesi paguvusi. Paskaties kādreiz spogulī tā nejauši, negaidot sastapt savu atspulgu – vai tādu tu sevi iztēlojies? Vai esi ievērojusi to mazo grumbiņu starp uzacīm un pārāk cieši sakostos zobus? Vai pamani, ka tavā sejā redz aizkaitinājumu, ja tavu laiku atkal zog kāds ar savu tukšo pļāpāšanu? Kā tu tiec galā ar to nejauko panikas sajūtu, ka atkal diena beidzas, bet tik daudz palika nepaveikts?
Cik ātri kalendārā mainās datumi, it kā kāds ar nesaudzīgu roku lapiņas norautu arvien ātrāk… Kādēļ tu ļauj tā rīkoties ar tavas dzīves dienām – neviena minūte taču atpakaļ nenāks!” – tu satrūksties, kas ar tevi runā? Kam pieder tās maigās balstiņas, kas skan ausīs? Grāmatā taču šie vārdi nav rakstīti, no kurienes tie radušies?
Neviena nav, tevī skatās tikai raibo atraitnīšu ziņkārīgās sejiņas. Tādas mazas, amizantas – cita jautra, cita jocīgi saviebusies, cita ķircinoša. Zilgas, dzeltenzilas, brūnganas un dzeltenas, ar smieklīgām svītriņu ūsiņām un bārdiņām – tik dažādas, bet visas laipnas, labvēlīgas. Skatās, kā smaidīdamas un uzmundrinādamas.
“Ko jūs gribat, mazās? Vai tad lai pametu visu, kas man svarīgs, lai nedaru to, kas man jādara?”
“Bet tu izsver, cik svarīgs ir tavs darāmais un kam tas vajadzīgs. Dari tikai to, kas patiesi ir nepieciešams. Un atceries - tu drīksti atvēlēt laiku arī priekam. Atļauj to sev, mēģini atļauties arvien biežāk. Pieradini sevi pie prieka. Pie pienākuma tu jau esi pārāk pieradusi. Neļauj tam atņemt tev atvēlēto laiku – tu nezini, cik garš tas ir. Tā ir dāvana, ko nedrīkst izniekot.”
Nekāda lasīšana vairs neiznāk, nelasās. Kas tās par savādām domām, kas jaucas pa galvu! Visu laiku tāda sajūta, it kā tu nebūtu viena, it kā kāds tevī raudzītos. Bet te neviena nav, tikai atraitnītes dobē un tu pati.
Tu aizver grāmatu, aizliec rokas aiz galvas un skaties bezgalīgajā debesu zilgmē. Maza, spoža, saulē mirdzoša lidmašīna bez skaņas šķērso milzīgo zilo līdzenumu, aiz sevis atstādama kuplu, baltu dūmu asti, ko vējš pamazām izpluina. Tur augšā ir cilvēki, kas steidzas – kur tikai tagad nevar nokļūt ar lidmašīnu, un cik ātri!
Grāmatas autors stāsta par kājām ejamu maršrutu, kuru var pieveikt vairākos mēnešos. Kas tā par traku iedomu – tik daudz laika tērēt kāda ceļa gabala veikšanai, ar jebkuru braucamo taču to varētu izdarīt daudz ātrāk un vieglāk!
Cik ilgi nav zvanījis mobīlais!
Varbūt piezvanīt mātei? Viņa droši vien gaida. Noteikti gaida.
Atraitnītes skatās tevī uzmanīgi un pētoši.
(08.10.2007) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Aktieru spēle
Aktieru spēle.
Dzīve ir teātrī.
Vai teātris dzīvē?
Lomu tik daudz…
Kāds vienmēr grib būt pirmais.
Laurus plūc galvenās lomas..
Bet kā ir dzīvē?
Kurš šeit ir režisors?
Kam...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1186
Kopā:6475450
|
| |
| |
|
Autori
