|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kad mēs augām - ... | Autors - Ontūns Mazpusāns
| | Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
(...iz O.M.© prātuļojumiem)
“Kad mēs augām - debesis bija zilākas, zāle zaļāka un sniegs baltāks...”
T.i. - debesis bija velvētas augstāk un ne tik orientēti zilas. Zāle bija zaļāka un tik ātri neizpīpējās. Sniegs bija katru ziemu un baltāks par to šņaucampulveri, kuru šajos tolerantajos laikos ļaudis dažkārt brūķē, lai optimizētu kārtējās bezsniega ziemas izraisīto pelēko depresiju. Grants bija smalkāka par tām smiltīm, kuras tagad sijājas dažiem no mums ‘fārvaterā’. Ceļa stabi bija no gumijas vai, vismaz, polsterēti ar porolonu un visiem grāvjiem vāki bija pāri. Degviela bija ūdens cenā un tīrāka, nekā tagadējais tehnoloģiski apburbuļotais un pārķimizēti sadzidrinātais pudeļūdens, kurš ir degvielas cenā...
Kad mēs augām - cilvēki retāk sēdēja uz tās vietas, ar kuru domāja. Korupcija nebija aktuāla, tā nebija pat piedzimusi, jo dzīvs un pie visnotaļ labas veselības bija visvarenais “blats”. Nevajadzēja zagt, jo varēja vienkārši paņemt, pārsvarā darba vietās. Varēja šķendēties par dārgu šņabi, jo viss pārējais bija lēts, nevis aizgūtnēm strēbt lētu šņabi, jo viss pārējais kļuvis pārāk dārgs. Varēja gadiem gaidīt uz telefona ievilkšanu, nevis gadiem atmaksāt kredītus par mazcenas telefonu iegādi. Varēja pirkt pa lēto mēreni draņķīgas preces, kuras neviens nereklamēja, jo pie draņķīgo preču cenas nebija jāpiemaksā pievienotā vērtība par pašreiz nopērkamo draņķīgo preču tik pat draņķīgajām reklāmām un citiem ‘plašpatēriņa marketinga bonusiem’...
Kad mēs augām - varēja neskatīties televizoru tāpēc, ka tur vienīgajos pāris kanālos rādīja vienu un to pašu pliko ideoloģiju, pārsvarā melnbalto. Nevis - tāpēc, ka n-tajos pilnkrāsu kabeļsatelītdigitālkanālos rāda vienus un tos pašus ieziepētos šablonformāta maratonseriālus ar obligātajām latīņamerikāniskajām burbuļtraģēdijām un silikonizbāzeņu biezi nošpaktelētajiem plikumiem. Varēja nelasīt visas nedaudzās sabiedrībai pieejamās lētās melnbaltās avīzes un vēl nedaudzākos vājkrāsu žurnālus tāpēc, ka tur nekā cita, izņemot ideoloģiski tendētus standartekstus un salkani pareizus, sistēmas nesatricināmību apliecinošus piemērus iz vienkāršo darbaļaužu dzīves, nebija ko lasīt. Nevis - nelasīt neskaitāmos lai arī pilnpolikrāsainos, tomēr satura kvalitātei neatbilstoši dārgos plašsaziņas medijumakulatūras izdevumus tāpēc, ka tajos, izņemot pašmāju kampaņperiodisku politzombējuma spama pozitīvismu un ikdienišķu sensacionālu negatīvismu, imprta pokemonu komiksus un universālas izcelsmes spilgti bezgaumīgu reklāmu palagus, nekā cita nav...
Kad mēs augām - varēja ķēķa sarunās piesardzīgi apsmīnēt un paklusām ienīst tikai vienas visinternacionālākās partijas polit-pensionārus, nevis - virtuālajā telpā nosacīti brīvi un neierobežoti mazcenzēti apņirgt pelnīti ienīstos n-to politkom(b)andu n-tos polit-klaunus un citus tiem pietuvinātos siles figurantus. Iet uz vēlēšanām un nobalsot par vienīgo pareizo politpartiju vēlētājiem formāli atgādināja labi paēduši un ideoloģiski pareizi orientēti partorgi, solīdami papildus taloniņus dažādu deficītu iegādei. Nevis - piedraudot ar “lielāko ļaunumu” un apsaukājot par potenciālajiem nodevējiem un NEapzinīgiem NEvalstiski NEdomājošiem NEpatriotiem, elektorātu nozombēt uz stāšanos intīmās attiecībās ar urnām un kategoriski pierunāt uz nobalsošanu “vēlēšanu” farsā par “mazāko ļaunumu” centās n-to politkom(b)andu angažētie n-tie audiovizuālie, virtuālie, tipogrāfiski tiražētie masmediji u.c. infonesēji...
Kad mēs augām - miljonāri-pagrīdnieki, kuri savas turības izcelsmi nejaudāja pietiekami juridiski un faktoloģiski korekti noargumentēt, varēja drūmi raudzīties no publiski pieejamākajās vietās izvietotajiem vissavienības meklēšanā izsludināto kriminālpersonu “godaplākšņu” stendiem. Nevis - kā nevienam nesaprotamā “vēzī”, praktiski ne no kā radušās multimiljonāru sugas paraugeksemplāri, lepni smaidīt no krāsainu dzeltenžurnālu vākiem par to, ka intervijās nebija spējīgi atcerēties visus pret viņiem uzsāktos kriminālprocesus...
Kad mēs augām - vidējie statistiskie socpilsoņi varēja savā socdzimtenē strādājot iekrāt ne pārāk biezu naudiņu, lai to iztērētu, izbraucot atpūsties uz kādu saules pavairāk apspīdētu kaimiņrepubliku vai, pat - uz tuvajām sociālistiskajām ārzemēm, valstisko specdienestu funkcionāru gādīgi pieskatīti. Nevis – kā “mazie cilvēki” un “pūļa reņģēdāji”, absolūti neapgrūtināti ar jebkādas valstiskās intereses pazīmēm, tālajās kapitālistiskajās ārzemēs strādājot iekrāt naudiņu, lai to iztērētu, atbraucot neilgā atpūtā uz savu Tēvzemi. Un, pie reizes, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, ģenētiski apzinīgi nomaksātu pirms-working-tūrisma periodā Tēvzemes finansu struktūrās ietaisītos aizdevumus, kredītus, līzingus un tamlīdzīgus parādus: dēļ instinktīvas vēlēšanās kaut kā izdzīvot, par iespēju savā Tēvzemē dzīvot Cilvēka cienīgu dzīvi - pat nesapņojot...
Jāāā... "Kad mēs augām - zāle bija zaļāka..." ;)
ANNO ~ Muļķu Zeme, XXI gadsimts.
(11.10.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1399
Kopā:6413164
|
| |
| |
|
Autori
