|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Violeto mākoņu spēks | Autors - Arturs M_
| | Komentāri (13)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Lietus līst aiz loga samērcētām rūtīm. Es teiktu pat stipri, ļoti stipri līst! Bet kāpēc tieši šodien?! Kāpēc tieši manā dzimšanas dienā!? Manā un noteikti kāda cita arī, jo ne jau es vienīgais šodien piedzimu. Bet cik?! Tūkstoš bērnu?! Miljons jaundzimušo? Cik īsti?! Varbūt tik cik ūdens peļķē pie mana loga?! Aizskrienu vēlreiz apskatīties to peļķi, kurā pirms kāda laika slīka mans mirdzošais skatiens. Ai, tā jau ir tik liela! Tik milzīga un plata! Katru minūti tā plešas plašumā, plašajā pasaulē, it kā tai būtu pati pasaules atslēdziņa. Ieskatos vēlreiz. Nē, meloju! Katru sekundi tajā nokrīt neskaitāmi daudz lietus lāsīšu. Neskaitāmi daudz! Varbūt kādu dienu es tās spēšu visas, visas saskaitīt! Lūkošos ļoti uzmanīgi un skaitīšu vienu pēc otras, nevienu nepalaižot garām! Eh! Nopūšos. Bet tas ir tikai mans sapnis – visas lāsītes saskaitīt vienā lielā skaitlī. Bet tagad es vēl esmu maziņš un skaitīt man vēl nepadodas vispār. Bet gan jau kādu dienu „Gudrā feja” apgaismos mani un padalīsies ar savām zināšanām! Gan jau. Man ir jācer, tad visam vajadzētu piepildīties!
Bet lietus turpina līt. Turpina sist pa manu istabas logu, it kā gribēdams tikt iekšā un apsveikt mani šajā dienā. Bet vai viņš vispār zina, ka šajā dienā esmu piedzimis es?! Es šaubos. Jo nevienam šī diena nešķiet svarīga! Visiem ir pilnīgi vienalga. Visi ir it kā aizmirsuši un pametuši mani! Un tieši šodien! Atstājuši mani vienu šai lielajā, aukstajā, mitrajā trīs istabu dzīvoklī, kad lietus mākoņi ārā turpina pieņemt savu tumši violeto nokrāsu. Liekas, ka tūlīt gāzīs kā pa Jāņiem! Kā pa Jāņiem!! Ak, es atcerējos savus pagājušā gada Jāņus, bet reizē ar smaidu uz lūpām un skumjām acīs. Mēs visi devāmies pie omas uz laukiem jau pāris dienas iepriekš, lai varētu sagatavoties Jāņiem! Visu darījām kā pienākas. Vienkārši sakot, mani vislabākie Jāņi manā, nu jau 5 gadus ilgajā mūžā! Jā, šodien man paliek 5 apaļi gadiņi! Piecas svecītes būtu jādedzina manā dzimšanas dienas tortē! Bet diemžēl man tas neko neizsaka! Vai tas ir daudz, vai arī pretēji – maz??!! Es tā īsti nemaz nezinu! Zinu tikai to, ka mamma reiz teica, ka tā esot viena plauksta! Viņa reiz, skumju nomākta, teica, ka, ja kāds prasīs, cik es esmu vecs, tad, lai es parādot vienu veselu plaukstu, izslejot stalti visus piecus pirkstus! Bet kāpēc viņa to teica it kā ar skumju seju?! Vai viņai nav prieks redzēt kā es augu, kā es attīstos?! Hmmm. Savādi!
Pēc brītiņa – troksnis, rūkoņa, dārdiens, spēriens! Aiz loga zibsnī zibens šautras! Tik varenas, tik spēcīgas! Sāk gāzt lietus. Gāž kā ar spaiņiem! Es nobijos no visa tā un aizlecu kādu gabaliņu nost no loga. Tad es iesēdos gultā, aiztaisīju acis ciet, lai neko neredzētu, galvu slēpdams zem spilvena. Man bija bail. Bet kur gan ir palikuši visi?! Kur ir mamma, māsa, brālis?! Viņi teica, ka tikai aizbrauks uz pilsētu un drīz būšot atpakaļ! Drīz. Un man ilgi nevajadzēšot palikt vienam!
Pulkstenis pie sienas nosit 4 pēcpusdienā. Tuvojas vakars. Neviena kā nav , tā arī nav. Es esmu viens pats te, kurš ir pārbijies no zibens nestās nastas. Kāpēc gan viņi vēl nav atpakaļ!? Paiet minūtes, bet liekas, ka stundas! Paiet stunda, bet liekas, ka gads! Laiks tā velkas! Kāpēc gan tā? Varbūt tāpēc, ka ārā līst? Lietus līst kā nevarēdams atrast sev vietu šajā pasaulē, kā nevarēdams atrast mieru virs zemes. Vai tā būtu svētība man, ka tā gāž? Svētība? Varbūt, jo es nezinu.Pēkšņi kāds klauvē, sit, sper pie durvīm. Neciešami spiež zvana poga. Katrs klauvējiens ar vien stiprāks un stiprāks. Katra zvanīšana arvien skaļāka un skaļāka. Kas tur ārdās?! Kas gan tur ir? Pēc mirkļa atkal- troksnis, rūkoņa, dārdiens, spēriens! Zibens šautra trāpa pagalmā augošajam vienīgajam kokam, pie kura es mēdzu kavēt savu laiku, smilšukastē spēlēdamies un tajā pašā kokā, uzmeistarotajās šūpolēs šūpodamies. Tagad tās vairs nav. Un ne tās vienīgās. Ne tās vienīgās. Acīs parādās asaras.. Asaras tek spaiņiem.. Jo manas ģimenes vairs nav..
(28.10.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
