|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ceturtā nodaļa | | Ievietojis: Dizzyja |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Elēna sēdēja vilcienā un šķirstīja avīzi ar darba sludinājumiem, meklējot sev ko piemērotu, līdz viņas acis piesaistīja istabenes amats viesnīcā ”Laikajosla”. Šķita, ka šīs darbs varētu būt gana ienesīgs sākumam. Viņai vajadzēja nostāties uz savām kājā, nebūt atkarīgai no kāda cita.Elēna pacēla galvu un vēroja augsto namu, kam bija vismaz piecpadsmit stāvi. Tā bija satriecoši liela ēka ar mūsdienīgu arhitektūru. Viņa iegāja vestibilā un devās pie administratora, kurš sēdēja aiz smalkas letes.- Kā varu jums palīdzēt? – Administrators pieklājīgi uzsmaidīja, lai gan meitenes vienkāršais izskats neliecināja, ka viņa varētu atļauties šeit apmesties.
- Es meklēju darbu. Avīzē bija teikts, ka meklējat istabenes.
- Jā, protams, sekojat man. – Vīrietis veda Elēnu pa nelielu gaitenīti, līdz sasniedza durvis gaiteņa galā.
- Marta, šī ir jaunā dāma, kura meklē darbu. – Viņš koķeti uzsmaidīja sievietei.
- Skaidrs, lūdzu, sēdieties. Paldies Artūr. – Sieviete pateicās administratoram un pievērsās Elēnai.
- Mani interesētu istabenes amats. – Elēna salika rokas klēpī.
- Vai jums ir pieredze šajā amatā?
- Vispār nav gan, bet es vēlētos pamēģināt. Es ātri mācos.
- Pārbaudes laikā mēs maksājam 300 latus, protams, pastāv izaugsmes iespējas.Kad varat pamēģināt pastrādāt?
- Kaut vai šodien.
- Lieliski. Vai esi vietējā?
- Vispār nē. Varbūt jums ir īpašas telpas darbiniekiem?
- Tā nav problēma. Mēs darbiniekus izmitinām nelielās istabās pirmajā stāvā. Sekojiet man, parādīšu jūsu turpmāko apmešanās vietu un atradīsim jums formastērpu.
Elēna strādāja jau trešo nedēļu pa trīs dienām - trīs strādā, trīs brīvas. Meitene uzkopa numurus no rītiem un pēcpusdienā. Cilvēki šeit šķita laipni, arī numuru īpašnieki bija jauki cilvēki, šad tad atstāja labu dzeramnaudu. Elēna bija apmierināta ar savu darbu un viņa ātri iejutās kolektīvā. Reizēm, luksuss numurus viņa uzkopa kopā ar vēl divām meitenēm, kas vienmēr tērzēja par klientiem un citreiz pat koķetēja ar viņiem. Viņas apgalvoja, ka tas ir ātrākais veids kā tikt pie labām dzeramnaudām. Elēnai tā nešķita laba doma, taču viņa neko neteica, tikai klausījās.
Bija kārtējais darbadienas vakars. Elēna uzkopa istabu trešajā stāvā. Tā bija jau desmitā istaba šodien. Viņa jutās šausmīgi nogurusi un pavērusies uz apjomīgo gultu viņas priekšā, radās nepārvarams kārdinājums atlaisties tajā. Viņa noāva apavus un iegūlās mīkstajā gultā. Sajūtas bija lieliskas. Viņa jutās kā kundze, dārgos apartamentos. Galvai iegrimstot mīkstajā spilvenā, Elēna uz mirkli aizvēra acis lai izbaudītu atvieglojuma mirkli.
Viņa atmodās, kad sadzirdēja durvis smagi aizveramies. Viņas priekšā stāvēja glīts vīrietis, kurš, pieķerdams istabeni savā gultā, plaši smaidīja.
- Iemēģināt, vai būs gana mīksta man?
- Es atvainojos. – Elēna nosarka, sirdij dauzoties no satraukuma.
- Nekas, viss ir kārtībā.
Elēna veikli izlēca no gultas un uzvilkusi kurpes izgāja no numura, klusi sevi bārdama.Agri no rīta viņa atkal devās uzkopt šo pašu numuru. Atvērdama durvis, viņa jutās atvieglota, ka nevienu nemanīja. Šķita, ka telpas ir tukšas tāpēc ķērās pie gultasveļas mainīšanas. Kad tas bija izdarīts, viņa piekārtoja istabu un devās uz vannas istabu, aču viņa apstājās pusceļā, jo acis pielipa kailajam vīrietim, kas nupat bija iznācis no dušas.
- Labrīt. – Viņa samulsusi, klusi nočukstēja.
- Labrīt, labrīt. – Vīrietis uzsēja dvieli uz gurniem.
- Piedodiet, ka patraucēju. Šķita, ka numurs ir tukšs.
- Nu, man šorīt sanāca tā vēlāk pamosties. – Vīrietis uzsmaidīja Elēnai.
- Jā, reizēm ļoti gribās ilgāk pagulēt. – Viņa mēģināja smaidīt.
- Piekrītu.
- Jums ir ticis viens no labākajiem numuriem. – Elēna pavērās apkārt.
- Arī skaistākā istabene. – Vīrietis flirtēja.
- Un jums ir ticis labākais skats uz pilsētu.
- Jā, tīri tā neko.
- Labi, man jāatgriežas pie darba. – Meitene veikli izmazgāja vannas istabu un devās uz durvīm.
- Bija jauki ar jums papļāpāt.
- Abpusēji. – Viņa pasmaidīja un izgāja pa durvīm.
Bija Elēnas trešās darbadienas vakars un viņa nolēma doties izklaidēties par godu brīvdienu sākumam. Viņa uzvilka jauno kleitu, kuru bija nopirkusi pa sapelnītajām dzeramnaudām un ielūkojās spogulī. Kleita sniedzās līdz ceļgalam, melnā krāsā, ar dziļu dekoltē. Viņa apāva augstpapēžu kurpes, kuru aukliņas vijās ap kājām un finālā viņa aplika platu sudraba kaklarotu, kas ieskāva viņas smalko kaklu. Uzsmaidīja savam spoguļattēlam, viņa devās atpūsties.
Aizgājusi līdz viesu nama vestibilam, viņa uzsmaidīja administratoram, kurš ar atzinīgi lūkojās uz Elēnas pasakaino augumu.
- Kur tad šausi daiļaviņ? – Administrators Artūrs uzsauca.
- Man sākas brīvdienas, vēlos iedzert.
- Lejā, pagrabstāva zālē šodien baigais baļļuks. Iesaku doties turp un bezmaksas piedzerties. Namatēvs tur šovakar ir viens mans paziņa, tā ka droši vari doties turp. ja rodas kādas problēmas, saki ka pazīsti mani un viss tiks atrisināts.
- Vispār, izklausās kārdinoši. Laikam paklausīšu tavam padomam.
- Protams, drostaliņ. Gan jau nenožēlosi. – Viņš uzsmaidīja.
Elēna, izaicinoši šūpodama gurnus, kāpa lejā uz pagrabstāvu pa spoži nopulētām kāpnēm. Artūra acis sekoja meitenei, līdz viņa pazuda no redzesloka. Artūrs bija pamanījis meiteni jau no pirmās dienas, kopš viņa iedarās ”Laikajoslā”. Viņa, bez šaubām, izskatījās pārāk aristokrātiska un pārāk smalka istabenes darbam. Artūrs iedomājās Elēnu kā viesu nama iemītnieci ar smalku mašīnu un dārgu apģērbu.Elēna kāpa aizvien zemāk, līdz viņas kājas skāra spožo zāles grīdu, kas bija klāta ar tumšām flīzēm. Viņas ausīs skanēja salda melodija ar kaislīgu ritmu, kas meiteni vilināja aizvien dziļāk. Viņa vēroja pārīšus, kas mīcījās uz dīvāna. Viņas acis apstājās pie vīrieša, kuru viņa bija redzējusi jau agrāk – vīrieti, kuru viņa redzēja kailu numurā.
- Vai tas nav liktenis? Mēs jau atkal tiekamies. – Vīrietis uzrunāja Elēnu.
- Sveiks. Par laimi šoreiz esi apģērbies. – Viņa pasmaidīja.
- Un tu izskaties daudz pievilcīgāka.- Kompliments ar sarkasmu?
- Tas nebija tā domāts. Es atvainojos, ja tevi aizskāru. – Vīrietis sajutās neveikli.
- Viss ir labi.
- Vai varu piedāvāt tev iedzert? Starp citu, mani sauc Aivis.
- Elēna. Es dzeršu Malibu.
- Malibu ar ledu un ananāsu sulu. – Aivis pēc īsa mirklīša jau bija atpakaļ ar glāzi.
- Ātrais serviss. – Viņa paņēma glāzi no Aivja rokām, tām netīši pieskaroties.
- Priekš tevis – vienmēr.- Nu tad par jauku vakaru. – Elēna pacēla glāzi pie lūpām.
- Par tevi skaistulīt. – Aivis ierāva pamatīgu malku.
Aivis bija no izskatīgajiem puišiem. Spēcīgu miesas būvi un šarmantu uzvedību. Viņam patika glaimot sievietēm. Elēna jau uzreiz saprata, ka no viņa jāuzmanās, jo šādi vīrieši nekad neturējās pie vienas sievietes. Viòiem patika dēkas. Elēna apsolīja pati sev, ka ar viņu neielaidīsies, jo iemīlētie nozīmēja sirds dēstus.
- Vai varu lūgt uz deju? – Aivis pasniedza viņai roku.
- Ja apsoli, ka paliksi apģērbies. – Viņa iesmējās.
Viņa rokas apvija Elēnas augumu. Sāka skanēt ritmiska un seksuāla mūzika, kas atraisīja viņas kustības un lika pielipt Aivja augumam un locīties kā čūskai ap to. Viņā pamodās kaisle, ko modināja šis bīstamais, bet iekārojamais vīrietis. Viņa rokas dejā slīdēja pār meitenes gurniem un locījās viņai līdzi. Deja izvērtās nepiedienīgi jutekliska un lika ikvienam zālē palūkoties uz šo pārīti. Vīrieši labpatikā vēroja Elēnas pēcpusi grozāmies mūzikas ritmā, bet sievietes siekalojās, vērojot Aivja rokas, kuras glāstīja Elēnas ķermeni.
- Paldies par deju, es to nudien izbaudīju. – Aivis atzinīgi uzlūkoja sievieti.
- Ko lai saka, esmu profesionāle, mazais. – Viņa nejauki uzsmaidīja.
- Kā tas bija jāsaprot? Tu mani izaicini? – Viņš satvēra Elēnas roku un piespieda viņas gurnus savējiem, intīmi grozot mūzikas ritmā.
- Ja tu uzstāj.- Vienmēr jaukumiņ.Viņu deja turpinājās ar vēl lielāku un mežonīgāku baudījumu. Aivis ieskatījās Elēnas acīs, kas pauda dziļu baudījumu no notiekošā. Viņu sejas atradās neticami tuvu, ka vienu brīdi šķita, ka viņu lūpas saskries, taču par nožēlu tā nenotika. Aivis viņu ķircināja. Viņš vēlējās Elēnu pavedināt un viņa, pavisam noteikti, iekrita. Katru reizi, kad viņš bija tuvu skūpstam viņa bija gatava tam atbildēt, viņš atrāvās. Elēnu tas tracināja, taču no otras puses, tā bija kaitināšanas spēle, kas uzsita asinis.
Visu vakaru Elēna atradās Aivja skavās, baudot viņa uzmanību, viņa komplimentus.- Vai nevēlies uznākt pie manis? – Aivis čukstēja, skūpstīdams meitenes kaklu.
- Vēlos. – Viņa aizvēra acis no dedzinošajiem pieskārieniem kaklam.Viņš stingrāk piespieda Elēnu sev klāt un viņi, savijušies kopā uzbrauca trešajā stāvā. Viņi gāja pa gaiteni, un Aivja roka slīdēja pār viņas gurniem, bet lūpas skūpstīja kaklu. Viņš piespieda meiteni pie sienas un paceldams viņas kāju, piespieda pie sava gurna. Viņa lūpas uzbruka viņas lūpam. Elēna sasniedza patiesu baudījumu. Viņā izvirta emociju vulkāns.Artūrs devās ik vakara apgaitā pa gaiteni. Viss šķita kluss un nevienam nebija nepieciešami viņa pakalpojumi. Kad viņš gāja pa trešā stāva gaiteni, viņa uzmanību pievērsa divi balodīši, kas maigojās. Skats bija pagalam aizgrābjošs, taču Artūrs sajutās kā lūriķis. Līdz viņš atpazina sievieti. Tā bija Elēna. Bet vīrietis bija Aivis. Aivi viesu namā pazina kā izslavētu brunču mednieku, kurš katru vasaru brauca uz ”Laikajoslu”, lai nodotos kārtējām izpriecām.Artūrs Elēnu pazina neilgi, bet zināja, kas notiek viņas sirdī. Viņam meitenes palika žēl. Viņa noteikti uzskatīja, ka Aivis ir kārtīgs vīrietis un viņiem nebūs vienas nakts dēka, taču Artūrs zināja, ka tā būs. Viņam meitene bija jāglābj.
- Es atvainojos. – Artūrs skaļi ieklepojās, liekot pārītim pavērties uz gaitenī stāvošo.
- Artūr, sveiks vecais draugs. – Aivis atrāvās no Elēnas skavām un devās sarokoties ar seno paziņu.
- Sveiks. Cik tad laiks pagājis no pagājušās viesošanās?
- Nu jau gads, ja nemaldos. Atbraucu izklaidēties. Elēna, panāc, lūdzu. – Aivis pavērās uz Elēnas pusi, kura lēni devās pie viņiem.
- Sveiks Artūr. – Viņa nedroši pasmaidīja.
- Elēna, ko tu dari?
- Viņa izklaidējas ar mani. – Aivis iesmējās.
- Jā, mēs izklaidējamies.
- Kārtējā meiča izklaidei? – Artūrs uzspēlēti iesmējās.
- Protams, viņas visas ir izklaide.. Kam gan citam sievietes domātas. – Aivis ignorēja Elēnas klātbūtni un brīvi izteica savas domas par sievietēm.
- Izklaide? Kārtējā? – Elēna bija nesaprašanā.
- Elēna, mums laiks doties pie miera. – Aivis aptvçra viņas stingro pēcpusi.
- Man šķiet, ka es labāk gulēšu savā gultā. – Viņa atrāvās no vīrieša.
- Nu neāksties, ejam drostaliņ. – Aivis tuvināja savas lūpas Elēnas lūpām, taču tās saskārās ar meitenes vaigu.
- Es teicu, ka gulēšu savā gultā. Artūr, vai pavadīsi mani?
- Bez šaubām. – Artūrs pasniedza Elēnai savu elkoni, kas bija kā glābšanas riņķis okeānā.
- Nu eja arī padauza. Jums visām vajag tikai manu naudu, bet man baudu. – Aivis noņirdzās.
Elēna gāja klusēdama. Viņa apdomāja šī vakara notikumus. Kāpēc viņai vienmēr iepatikās sliktie puiši? Vienmēr viņa tapa sāpināta. Vīrieši izmantoja Elēnu savām vajadzībām un iegribām, viņai nedodot itin nekā. Dzīve šķita kā ļauns murgs.
- Vai vari piedāvāt man iedzert? – Elēna skumjā tonī pavaicāja Artūram.
- Nu, manā numurā ir šņabis – neko smalkāku nevaru tev piedāvāt.
- Šņabis derēs - man vajag iedzert.
Artūrs atslēdza sava numura durvis un aicināja Elēnu ienākt. Viņa istabas bija lielākas un smalkākas kā Elēnai. Mēbeles bija jaunas un elegantas.- Tev ir jauki apartamenti. – Elēna pavērās uz sekciju, kurā stāvēja smalki koka kuģi.
- Nezinu cik jauki, bet dzīvot var. Šeit būs šņabis. – Artūrs pasniedza viņai glāzi.
- Kāpēc tu esi tik jauks pret mani? – Elēna pavērās vīrietī.
- Es vienkārši cenšos palīdzēt. – Artūrs meloja. Viņam Elēna patiešām simpatizēja. Viņa bija neatvairāma. Viņai bija slaids augums, izaicinošas krūtis un jauka personība. Kā gan viņam šī tumšmatainā skaistule varēja nesimpatizēt.
- Labdaris. Ceru, ka tev neko nevajadzēs pretī. – Elēna skumji pavērās uz ledus gabaliņiem, kas viegli šūpojās alkoholā.
- Varbūt tev šim vakaram pietiks grādīgā. – Artūrs pavērās sievietē.
- Varbūt. – Elēna nolika glāzi un apsēdās uz paklāja pie Artūra kājām.
- Kas noticis? – Viņš pamanīja asaras uz Elēnas vaiga.
- Nekas. Es vienkārši esmu muļķe. Visi mani izmanto. Es gribu nomirt. – Elēna raudāja.
- Nomierinies. Viss ir kārtībā. Tavas emocijas kontrolē alkohols. – Vīrietis glaudīja meitenes mīkstos matus. Elēna apskāva Artūra ceļus un ielika galvu viņa klēpī. Jau atkal viņa bija ļāvusies sāpēm un alkohols pastiprināja emociju stiprumu. Viņa izraudāja visas sāpes, kas žņaudza viņas sirdi. Elēna raudāja, līdz visas asaras bija izraudātas un iesnaudās. Artūrs vēroja viņu miegā. Viņam patika būt šis maigās būtnes glābējam, aizstāvēt no visas pasaules, likt smieties... Jo biežāk viņš Elēnu sastapa, jo vairāk viņam meitene iepatikās.
(15.11.2007) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1812
Kopā:6119884
|
| |
| |
|
Autori
