|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Atceries mani! | Ievietojis: roziiite |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Bija izlaiduma vakars,koši deg gaismas,spēlēja mūzika,griezās dejotāju paºi.Pēkšņi pie kollonām es ieraudzīju meiteni, kuras pleci trīcēja.Man likās ka viņa raudāja.Es pazinu šajā meitenē šī gada izlaidumnieci no kaimiņu skolas.Viņai pakaļ skraidīja daudzi zēni, bet viņa draudzējas tikai ar vienu- ar Gunāru.Es piegāju viņia klāt un jautāju:"Ko raudi muļķīt?" Negaidīti viņa peiglaudās pie mana pleca un ieraudājās.Tā mācēja raudāt tikai tādi cilvēks,kuram ir lielas bēdas."Labi,es tev visu izstāstīšu" viņa teica!
Man bija 15 gadu kad mēs pārvācāmies dzīvot uz jauno dzīvokli.Draugu man nebija, staigāju viena.Tad kādu dienu man kaut kas sāpīģi iesita pa kāju,saķērusi kāju es pagriezos.Man blakus stāvēja zēns,rokās viņam bija kaķene.Es nodomāju "kāds nežēlīgs zēns". Viņš teica:""Tu esi drosmīga meitene.Tev ir skaistas acis.Piedot,ka tik stipri iesitu,es tā negribēju.""Bet es domāju,ka tā ir jauna metode,kā iepazīties ar meitenēm."pagriezos un aizgāju uz mājām."Bet mēs tomēr iepazīsimies"viņš sauca man nopakaļ."Kāds jocīgs zēns,"es nodomāju un drīz vien viņu aizmirsu.
Kad 1.septembrī gāju uz skolu mani kāds sauca.Es pagriezos un ieraudzīju to pašu zēnu.
"Es Tevi meklēju,"viņš man teica.
"Kādēļ?"es jautāju.
"Iepazīsimies,vai esi jau aizmirsusi?"
"Gunārs,"viņš teica un pasniedza man roku.Es gribēju sadusmoties,bet man tas neizdevās.
"Inga,"es atbildēju.Tā lūk sākās mūsu draudzība.
Viņš mani vienmēr pavadīja uz skolu un reizē gājam uz mājām.Klases meitenes mani apskauda.
Tuvojās Jaunais gads, un nau tasinība tiem,kuri domā,ka jautri ir tikai kompānijā.Mums ar Gunāru arī bija jautri.Kad es iegāju viņa dzīvoklī,ieraudzīju mazu eglīti,kas vēl bija saglabājusi meža smaržu.
"Tā priekš Tevis,"teica Gunārs
"Bet prieks Tevis?"es jautāju
"Priekš mums abiem"izlaboja Gunārs.
Kad pulksteņa rādītājs tuvojās divpadsmitiem,viņš saņēma manas rokas un teica:"Inga,tu saproti ka es... ek.liekas frāzes!Tu saproti,ka mēs vairs nesam bērni.Tev 17, man 18 gadu.Es ļoti tevi mīlu!"es apmulsu un nezināju ko atbildēt
"Gunārs,es nezinu kas ir mīla!"
Tad viņš man stāstīja.
...Kad es dzīvoju vecajā ielā pie mums bija ezers, kurā dzīvoja divi gulbji.Un kad vienu nošāva, otrs riņkoja virs viņa,bet tad apjēdza notiekošo un ar mežonīgu kliedzienu ietriecās klintīs."
"Kāds skaits stāsts,"es teicu Gunārma.Šajā vakarā es patiešām biju laimīga.Pēc Jaunā gada vakaramūs draudzība kļuva vēl ciešāka.Kādu dienu mūs abus užaicināja uz vārda dienu pie Gunāra drauga.Vēlu naktī mēs atgriezāmies mājās.Kad iegājām kāpņu telpā, Gunārs prasīja:"Inga vai drīkstu Tevi noskūpstīt?" Es uz īdi apmulsu un nezināju,ko atbildēt."Klusēšana-piekrišana!"viņš pateica un noskūpstīja mani.
No rīta Gunārs uz skolu neatnāca.Sekoja daudzas dienas,bet Gunārs negāja mani brīdināt.Nogaidīju zvanu un skrēju pie Gunāra.Durvis atvēra-māte.Acis viņāi bija saraudātas.Es jautāju:"Kas ar Gunāru?" "Viņam ir ļoti slikti,"mazliet nomierinājusies viņa visu izstāstīja.
"Gunāru,atrada pie mūsu mājas durvīms,viņam bija pieci naža dūrieni.Viņam ir ļoti slikti."
"Nē,nevar būt!"es kliedzu.Atjēdzo tikai Gunāra mājas,kad izdzirdu"Lūdzu ienāciet!" Es ieraudzīju Gunāra māti ļoti bālu,viņa turējas pie durvju roktura.
"Inga mīļa,mana Gunāram ir ļoti slikti un viņš vēlas redzēt Tevi."
Nesaprotu,kā es atnācu un ieraudzīju Gunāru...Viņš gulēja bāls,'pār viņa seju skraidīja zilas ēnas.
,,Inga, mana mīļā!’’ Viņš ar sāpēm atvēra savus plakstiņus. Lūk, redzi ir iestājušās manas dzīves pēdējās minūtes.
,,Nē, ko tu! Tu dzīvosi! Tu nemirsi! Kā tas, es bez tevis dzīvošu!’’
,,Nē, tu saproti ,es mīlu tikai tevi!’’
Kaut kas līdzīgs smaidam parādījās viņa sejā. Viņš pasmaidīja un pasniedz man vēstuli: ,,Ņem izlasi to pie mana kapa...” un zaudēja samaņu. Kad atjēdzās teica: ,,Inga, mīļā, noskūpsti mani, lai tas būtu mūsu pēdējais skūpsts.’’ Es noliecos pār viņu un noskūpstīju uz gandrīz jau aukstajām lūpām. Tad viņš atkal zaudēja samaņu. Mani izveda ārā. Es kliedzu: ,,Glābiet viņu, viņš taču ir tik labs, saprotiet mani.’’ Tad atjēdzos no mežonīga kliedziena, to kliedza viņa, Gunāra māte: ,,Viss...viss- par vēlu,’’ es atjēdzos un neizturējusi iekliedzos.
Bēres bija pēc trīs dienām. Visu šo laiku es staigāju kā piedzērusies. Bēru laikā nopirku ziedus- savu pēdējo dāvanu Gunāram.
Kad es piegāju pie kapa, visi atkāpās es ieraudzīju savu Gunāru. Viņš gulēja kā dzīvs un likās, ka tūlīt piecelsies. Es noliku pie viņa kājām ziedus. Kad zārku sāka laist kapā, mani ziedi palika pie viņa kājām. Es metos pie zārka un iekliedzos: ,,Ko jūs darāt, viņš taču tūlīt piecelsies!’’ un tad es notvēru Gunāra mātes mežonīgo skatienu. Viņa metās uz bedri, bet kāds aizturēja- tas bija Gunāra tēvs. Viņš bija nosirmojis un pār seju plūda asaru straumītes.Kad visi aizgāja es atcerējos vēstuli. Paņēmu to un tūlīt sāku lasīt.
Mana mīļā Inga!
Tu esi mans sārtais ziediņš, kuru var atrast tikai vienu reizi dzīvē. Tu esi mana pirmā un pēdējā mīlestība. Un ja nebūtu nāves, es būtu ar Tevi visu mūžu...tikai ar tevi. Es vēlos lai tu būtu laimīga. Tas ir mans pēdējais vienīgais prieks. Es domāju, tavas acis neaptumšos asaras un tu būsi tāda pati jautra, kādu es tevi redzēju pirmajā dienā. Tu saproti ka tavas asaras priekš manis ir rūgtākas nekā bēda, kuru tu tagad pārciet. Es nevaru nedomāt par tevi, Inga!
Skūpstu Tevi!
Atceries mani!Tavs Gunārs
Te meitene ne pie vien nepagriezdamās teica: ,,Piedot Gunār, ka es ātrāk par to neiedomājos!’’
Viņa uzskrēja uz ielas tādā ātrumā, ka man nebija iespējams tikt līdzi. Tad viņu ieraudzīju guļam uz ielas. Viņa gulēja kā nošautais gulbis. Uz viņas lūpām palika smaids un tecēja asinis. Ārsti teica: ,,Nāve iestājās nekavējoties!’’
Nabaga meitene! Es vēl nevarēju atjēgties. Visas šausmas jau bija notikušas un tad es ieraudzīju pēdējo rindu vēstulē...
,,Atceries mani!..”
(30.12.2007) | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1896
Kopā:6424792
|
| |
| |
|
Autori
