|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sliežu stāsts. | Autors - Mortijs
| | Komentāri (6)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Es eju. Atkal eju. Kad garīgais jau ir uz -99, un drūmās domas taisās saspridzināt prātu sīkās drumslās, eju uz sliedēm. Pa galvu rosās dažādas dīvainas domas. Domas par narkomāniem, kas guļ tumšās vietās atstumti no pārējās pasaules un pakļauti vien nicinošiem, neko nesaprotošiem skatiem, kas spēj iznīcināt visu prieku, kas iekšā sakrājies. Domas par stulbo situāciju, kurā esmu iekūlusies un netieku laukā, svaigā gaisā. Domas par šiem lielajiem vārdiem - SLIEDES un ATKAL. Viss kļūst tumšs. Uz dīvainā sliežu mietiņa, kam nezinu nosaukumu virsū viens liels 4nieks. Tātad uz sliedēm. Neredzu, kur lieku kāju, bet atpakaļ neiešu. Neiešu ne par ko. Kaut pirksti salst, un bailes no katra sīkākā troksnīša aptumšo prātu. Redzu vienīgi kedas balto purnu. Drūmi pasmaidu. Vēl jo projām nesaprotu, kas visiem ir pret kedām, bet nu labi. No domām apreibušajā prātā iešaujas ideja pārtraukt šo ieilgušo, smacējošo klusumu. Nosalušie pirksti lēnām satver telefonu un uzspiež 762, un sāk skanēt mūzika. Viena no manām dziesmām.Sum 41 – Pieces. I tried to be perfect, but nothing was worth it… Tāda sajūta, ka viss saplūst vienā punktā. Galvā mūzika, kājās nezināms spēks. Eju. Tālumā kaut kas iemirdzas. Vilciens. Gaisma tuvojas. Liekas lec saule. Stāties tai pretī vai tomēr nē? Nedrīkst. Apsolīju, un solījumu nelauzīšu. Kad liekas, ka spožums tūliņ iztukšos acis, vilciens jau brauc garām. Saule pazūd. Paliek vien tukša graboņa. Nevaru to ciest. Atkal eju. Kājas ritmā uz katra sliežu dēlīša. Ne jau uz tiem, kas pa vidu, bet pa maliņu, kreisajā pusē. Tālumā pavīd pārbrauktuve. Ar katru gauso soli liekas ka gaisma tuvojas. Palēnām dzimst cerība. Varbūt, ka viss tomēr beigsies labi… Atstāju sliedes, lai tiek ar savām drūmajām domām galā pašas. Eju cauri parkam. Viss liekas tumšs un nemīlīgs, bet cerība silda, un sejā zogas smaids. Eju caur skeitparku. Viss un visi kā pasakā. Kur eju? Protams pie lampiņām. Nav ne jausmas, kas īsti tā pa ielu, bet tās krāsainās lampiņas man ptīk jau kopš bērnudārza laikiem. Dīvaini, bet tā tas ir. Man nekad nav paticis liels raibums, bet tās lampiņas… Vienreiz, atceros, sāku pat raudāt, kad mājup nebraucām pa to lampiņu ielu. Tās lampiņas mani nomierina. Cerība pāraug ticībā. Ielas beigas. Dodos uz stacijas pusi. Iešu uz māju, kurā it kā dzīvoju un punkts. Pa kurieni? Pa sliedēm. Šim murgam vienreiz taču jābeidzas. Ir tak jābūt kādam sakarīgam un iespējamam risinājumam. Atkal jau esmu uz sliedēm, atkal tā pati dziesma. If you believe me, it’s in my soul, I’d say all the words that I know, just to see if it would show, that I’m trying to let you know, that I’m better of on my own… Pa pelēkajām šūniņām šaudās visi teorētiski iespējamie un neiespējamie risinājumi. Kaut kam tak beidzot jānotiek. Šitā ilgi nevar turpināties. Drīz galvā iezogas apziņa, ka viss tomēr labi nebeigsies. Nevaru to dabūt laukā. Mana iedvesma ir izsmelta. Iet atpakaļ uz lampiņu ielu? Laikam jau tomēr ne. Pārāk auksts. Atrisinājuma nav. Salst. Drūmās domas atgriežas. Eju. Drīz vien atkal klāt 4nieka mietiņš. Gribas turpināt šo nolādēto sliežu ceļu. Tāpat jau nekas labāks mani negaida. Un mājā jau nu noteikti ne. Vienīgais, tur ir silti. Bet manis pēc varu arī nosalt… Tomēr dodos prom no šīm bezgalīgajām metāla sliedēm. Eju pa taciņu. Neuztveru nevienu cilvēku. Ir tāda sajūta, ka nekam nav jēgas. Bet vai tad tāda jau nebija pirmīt? Protams, ka bija. Kāpēc tad uz sliedēm gāju, tā arī īsti nesaprotu. Laikam jau meklēt neatrodamo mieru. Eju gar soliņiem. Nevaru ciest, ka uz tiem guļ bezpalīdzīgi piedzçrušies tipi ar pustukšām šņabja pudelēm padusē. Vienkārši pretīgi… Klausos dziesmu. This place is so empty, my thoughts are so tempting, I don’t know how it got so bad, sometimes it’s so crazy, that nothing can save me, but it’s the only thing that I have… Nu jau stāvu pie mājas durvīm. Dziesma vēl nav beigusies. Nekad neeju iekšā, nesagaidījusi beigas. It kā nekas nav mainījies. Atkal ir tā nožēlojamā sajūta, ka drīz kaut kas notiks. Un kā šķiet, nekas labs tas būt nevar. Ja drīz nekas nemainīsies, sajukšu sīksīkos gabaliņos, tā, ka tos kopā salīmēt vairs nebūs iespējams. Dziesma beidzas. Dažu cilvēku dēļ tomēr ir vērts dzīvot, lai gan to, nekad nestāvot pretī vilciena spožajai gaismai, apzināties nemaz tik vienkārši nevar. Es laikam esmu nekas. Nekas mūžīgi mūžos. Par mani nemaz nav vērts uztraukties. Bet citiem ir jābūt laimīgiem. Nezinu gan kā, bet gribu palīdzēt viņiem tādiem kļūt. Tas būtu jauki. Bet tagad man jāiet iekšā. Negribās. Nezinu, kas mani tur sagaida. Varbūt kārtējie pārmetumi, uz kuriem vai nu nereaģēšu vai kuri mani izjauks kā viesulis dzeltenu puķīti. Varbūt tikšu uzlūkota naidīgiem skatieniem, kuru karstākā vēlēšanās ir mani iznīcināt. Varbūt tikšu nosaukta par fūriju, kaut gan nav ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt. Katrā ziņā tāda noteikti nejūtos. Varbūt nenotiks nekas. Vienu gan zinu pavisam droši. Man šī māja nepatīk. Te nav mājīguma sajūtas. Drošību neatrast. Kas lai zina, kas pēc brīža var notikt. Miera nav. Viena nebeidzama satraukta domāšana un viss. Nemaz nezinu, vai kāds var man palīdzēt. Drošvien, ka jau uzreiz esmu pelnījusi trakomāju. Bet nu jau eju iekšā. Vai varbūt ārā no miera. Atpakaļ ceļa nav. Neko vairs nesaprotu. Nekas jau nav mainījies. Vienīgi zinu, ka atkal biju uz sliedēm. Vēl viena tumša vīzija par sliežu tumšo spēku, un speru soli uz priekšu. Soli nebūtībā…
(04.01.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lido klusi sniega pārslas
Pāri klusai mežmalai,
Lai šīs pārslas vieglas, maigas
Jaunā gadā laimi nes! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2578
Kopā:6108910
|
| |
| |
|
Autori
