|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Mācies mīlēt pasauli jeb Liktenis | | Ievietojis: Vilka |
Komentāri (5)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Es aptinu šalli ap mēteli, atvados no visiem un izeju ārā. Auksts... Tik tiešām, sals kož caur dubultajiem cimdu pāriem, kas sedz manas plaukstas. Nekas, sabužinu kapuci un dodos uz māju pusi.
Lai gan apkārt dzirdu žēlabas par šo auksto laiku, nepatīk šie -10 vai -13 grādi, tomēr man pret šo aukstumu ir tīri siltas jūtas. Man šī laika saltums atgādina sarunu, kad ar draudzeni pārspriedām, kā ilgojamies pēc ziemas šī nebeidzamā rudens laikā. „Kad ir mīnuss 20, tu vismaz jūti, ka laiks iet uz priekšu – lietas mainās... Pazūd tā rudens skumdinošā vara.”
Vairs neatceros mūsu sarunu, tik zinu vienu – agrāk nebūtu spējusi iedomāties, ka šādi laika apstākļi spēs manī izsaukt kaut mazāko prieku.
Šīs pēdējās dienas par spīti salstošiem deguniem, atsaldētām cilvēku sejas izteiksmēm un visiem tiem notikumiem, par kuriem pēdējā laikā esmu tik ļoti pārdzīvojusi, skumusi. Par spīti tām skumjām, kuras vienkārši nevēlējās atkāpties, lai arī cik racionāli spēj domāt par situācijām, par spīti visam un pateicoties neciešamajam salam es spēju par to priecāties, man tas savā ziņā simbolizēja dzīves kustību, cerību, ka viss virzas uz priekšu – uz pozitīvo.
Salst, un pieliekot soli, diezgan ātrā gaitā dodos tālāk. Laikam jau aktīva kāju tipināšana labvēlīgi (vai tomēr nelabvēlīgi) iedarbojas uz manām smadzenēm. Es apbrīnoju to brīnumaino sajūtu, kas pārņem tevi pastaigas laikā. Pastaigas manī iedarbojas kā pārdomu izraisoš preperāts. Es atdzīšos, es mīlu pārdomu un filazofiskas pastaigas divatā, bet man ir nepieciešamība arī pēc šīs pastaigas „Es ar sevi pašu”. Manī ir nepieciešamība pēc šīs pārdomu, filozofijas devas. Saprotu, citiem liekas dīvaini vai pat nepatīkami, kur staigāt vienam, bet man patīk.
Jā, tā arī soļoju pāri tukšajām un aukstuma piepildītajām ielām. Es staigāju, prātoju un piepildos ar neizmērojamu optimismu. Es piepildos ar to sajūtu – Es Mīlu!Es pēdējā laikā biju aizdomājusies, vai ar mani nav tā, runājot par attiecībām, ka es parasti vēlos to, ko nevaru iegūt. Mani visvairāk sāpina tuvo cilvēku ciešanas, bet liekas, ka bieži tieši es viņus sāpinu...
Nē, es nēsmu sekla, es vismaz tā ceru. Manī vienkārši ir ļoti dalītas personības, sarežģīts raksturs. Un kā man teica, kad cilvēks netiek galā ar savu iekšējo pasauli bieži sāpina sev apkārt esošos cilvēkus. Piekrītu. Un laikam tieši tas man lika aizdomāties, parādīja, ka man ir jāmīl to, ko mīlu visvairāk – pasauli. Visu ko šī pasaule ietver: dzīvniekus, dabu un visvairāk jau cilvēkus. Jā, varbūt tas ir mīlestības veids, kas ir lemts man, tā, lai nesāpinātu nevienu citu un nenodarītu sev pāri pate. Atdzīšos sākuma neko tādu nevēlētos pieņemt, tāda veida visaptverošu mīlestību, ilgojos pēc mums tik ierastās 2 cilvēku mīlestības, bet es apzinos, ka notiek tā kā tam ir lemts notikties un nolēmu nekoncentrēties uz to, kas sāpina gan citus cilvēkus, varbūt viņi to nenojauš, bet ļoti sāpina arī mani.Kā ir teicis P. Koelju :„ Jebkam ir savs Liktenis, bet kādu dienu šis Liktenis top īstenots. Tādēļ jebkam ir sevi jāpārvērš par kaut ko labāku un jāpiepilda jauniegūtais Liktenis, līdz kādu dienu viss saplūdīs Pasaules dvēselē un viss kalpos vienam. . . . cenšoties kļūt labākiem, nekā mēs esam, arī viss pārējais ap mums kļūst labāks.”
Kad cilvēki ir iemīlējušies tie vēlas otra labā darīt labākas lietas - tāpat arī es...Manī jau no sākotnes mīt šī nenormālīgā vēlme palīdzēt, tikai tagad sāku apzināties varbūt tas ir mans liktenis? Jau bērnībā tie bija zvēriņi, tad pirms gada tas bija sapnis par brīvprātīgo darbu āfrikā, ceru gan, ka tā ir nākotnes iecere nevis tikai sapnis. Esmu melanholisks cilvēks, laimi man sniedz dziļas sarunas, īpaši, kad cilvēki ir nelaimīgi un es varu censties tiem palīdzēt. Un tagad reāla iespēja palīdzēt brīvprātīgajā darbā kādā iestādījumā, kas sniedz patvērumu padzītām meitenēm, kas ir stāvoklī, lai tās spēj laist pasaulē savus bērniņus, neizvēloties abortu... Man tiešām liekas, ka esmu saprastusi, kas ir mans aicinājums uz mīlestību - mīlestība uz pasauli. Veids kā nesāpināt un darīt ko labu. Es tiešām ceru, ka tas ir veids, kā arī pate spēšu būt laimīgāka, nodarbinot sevi ar lietu, kas man ir tik svarīga.Es tā soļoju un prātoju, manas no aukstuma sāpošās lūpas savelkas vieglā smaidā - tieši tā arī jutos, kā iemīlējusies visā pasaulē, jutos tā, ka vēlos darīt visiem labu, jo tikai tad spēju sajust laimi, no tā ko varu dot citiem...
Es to tiešām vēlējos, bet reizē arī lieliski apzinājos, tajā brīdī, kad jūtos iemīlējusies nedrīkst koncentrēties uz sevi, savām izjūtām, jo zinu pēc pieredzes no kādām savām attiecībām. Brīdī, kad varētu justies laimīga, no laimes nobīstos, sāku visu sarežģīt, un tad jau pa vidu sāk jaukties daudz kas lieks.
Tādēļ apzinos, lai nezaudētu spēju sniegt optimismu citiem, man ir jāspēj iemīlēties pasaulē nepārtraukti.
Ja Tu vēlies - Tu vari iemīlēties katrā jaunajā (pašlaik gan sasalušajā rītā). Tik auksti saldē, ka zinu - nāks pavasaris. Tu vari iemīlēties aukstumā, uzlecošajā dienā (padomā ko tik aizraujošu tā nevar atnest), tumšā vakarā iesaku iemīlēties sasalušajās, skaidrajās un zvaigžņu pārpilnajās debesīs..Tiešām - nevis nodrāzto frāzi, bet patiešām pamēģini atcerēties, ka šī diena varētu būt pēdējā ko nodzīvo. Saku no savas pieredzes - tas ir skaisti. Kaut vai braucot autobusā paveries uz kokiem un mazo suni pie tā, iedomājies - varbūt to redzi pēdējo reizi - un tas liekas tik skaisti!... Cilvēks var pacelt savu galvu tumšajā ielā un priecāties, cik neticami skaisti blāvā lampas gaisma maigi apņemot apspīd kailos, pret zemi tiecošos bērzu zarus. Ja vēlies to pamanīt, tad Tu to spēj, ja vēlies iemīlēties dzīvē – Tu to vari.
Tā veroties uz piemājas bērzu, saprotu, ka esmu jau atnākusi līdz mājām, sakārtoju kārtējo reizi kaut kur nošļukušo šalles galu un gatava jau mājās sākt mazo, labo darbu misiju un šī optimisma pārpilna, caurajos zābakos un ar atsalušajiem pirkstiem, aši dodos uz trešo stāvu. Piezvanu pie durvīm, tās atverot izdzirdu, ka brālis spēlē klavieres, mamma prasa, lai mazā māsa ko atnestu, bet viņa nedzird, tāpēc vēl nenoģerbusies steidzos mammai izpalīdzēt. Es atgriežos koridorā, attuntulēju nepaklausīgo šalli, velku nost mēteli un cīnos ar zābakiem, mani pavada klavieru skaņas, kad brālis pārtrauc spēlēt, viņš pienāk pie manis un teic: „Tu zini? Gabija šodien nomira...”
Šoks.
Apstūlbums.
Neizpratne.
Bet tavs suns, kā... kā?
Skumjas, smagas sirdsāpes un asaras.
Tikai pēc laika sāku saprast to, ka tagad, kad pārnākšu mājās, vai aiziešu uz viņu dzīvokli, nekad vairs nebūs tās mazās, vecās, vienmēr neprātīgā mīļuma un vēlmes priecāties pārpildītā, mazās blondi čirkainās radībiņas.
Atceroties, visas tās reizes, kad atverot durvis mani pretī sagaidīja tā mīlestības pārpilnā un pretī neko negaidošā sirsniņa – radībiņa.
Saproti, tas jau būs tas ko atcerēšos, to ko viņa spēja man dot... Tie brīži, kad pārnācu mājās galīgi sagrautā garstāvoklī, un pieiek ar vienu šo mīlestības pārpildīto, un uzmanības prasošo pūkaini, lai Tu sāktu smaidīt, aizmirstot visas likstas...
Liekas, es nekad nebūtu spējīga viņai dot to emociju pārpilnību, ko viņa pa šo laiku spēja sniegt man. :(
Jā, atdzīšos, tādâ bridī liekas, ka ir ļoti grūti izjust mīlestību pret visu pasauli, bet kā jau saka, laime nēsot dzīve bez skumjām un problēmām, laime – tas ir dvēseles stāvoklis. Es apzinos, dzīve tagad nebūs kā uz burvju mājiena atbrīvota no visām problēmām, bet tikpat labi es apzinos, es varu izvēlēties, kā lietas uztvert un vismaz kā censties uz tām reaģēt.
- Nepadodies savām bailēm! Ja tu tām ļausies, nespēsi sarunāties ar savu sirdi. . . . Ja cilvēks dzīvo, izdzīvodams savu Likteni, viņa rīcībā ir viss nepieciešamais. Tikai viena lieta sapni spēj padarīt nesasniedzamu: bailes no neizdošanās. . . . Tad tu nomirsi pusceļā, mēģinot īstenot savu Likteni. Tas ir daudz labāk nekā nomirt kā miljoniem citu cilvēku, kas tā arī nekad neuzzina, kas ir viņu Liktenis. Un tomēr neraizējies! Nāves draudi parasti liek cilvēkiem pievērst lielāku vērību savai dzīvei.
Paulu Koelju (Alķīmiķis)
(05.01.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Klausies, kā iezvana Jaungada zvani
Ceri, ka nākotne nepievils mūs
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs,
Sapņodams klusi aust Jaungada rīts! ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1866
Kopā:6108198
|
| |
| |
|
Autori
