|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Slamsts un Slapsts | Autors - Margo
| | Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šis stāstiņš ir par tiem, kas mūs pieradina.
Runā, ka visa dzīve esot viens teātris. Nu, kā uz to skatās, varbūt var teikt arī tā. Ja pieņemam, ka mūsu māja un sēta ir skatuve – par dekorācijām runāsim vēlāk – laiks iepazīties ar personām, kas šajā izrādē darbojas.
Pirmkārt – Slapsts. Pelēki balts, pūkains runcis, kam kaut kur attālos senčos ritējušas persiešu asinis. Tās atliekas, kas izdzīvojušas līdz šodienai, izpaužas kuplā apspalvojumā un ārkārtīgi izteiksmīgā astē, kuru tās īpašnieks nes lepni kā kaujas karogu. Tā ir kupla kā pudeļu birste, gara, galiņš eleganti noliekts uz vienu vai otru pusi – neesmu izpratusi, vai tam ir kāda sevišķa nozīme, jeb tas vienkārši pauž runča tābrīža noskaņojumu. Reizēm šis greznumpriekšmets tiek atstāts novārtā – velkas pakaļ, kā tāda smaga runga. It sevišķi, ja īpašnieks grib kaut kur ātri aizšmaukt tā, lai netiktu pamanīts.Pie šī zvēra mēs tikām tā: pagalmā stāv veca automašīna, kuras restaurēšana ietilpst mūsu dēla mūžam neizpildāmajos plānos. Mēs esam samierinājušies ar šo interjera priekšmetu, kas pagalam norūsējis un vietām pat ar sūnu apaudzis, nu jau desmit gadus bez kustības stāv sētsvidū un palēnām grimst zemē. Tāds savdabīgs dekors. Ar Slapstu tam ir visciešākais sakars – reiz vēlu vakarā, dodoties uz zembērza sirdsmājiņu, izdzirdēju žēlu ņaudēšanu, kas nāca no tās vietas, kur vecajā graustā vajadzētu būt motoram. Teicu vīram, ka mašīnā laikam ir kaķis. “Kā ielīdis, tā izlīdīs, “ skanēja atbilde, mēs likāmies uz auss. Tomēr no rīta trokšņi turpinājās. Sākām lauzīt galvu, kā iesprūdušajam palīdzēt, jo motora vāks tā ierūsējis, ka bez rupjas mehāniskas iejaukšanās nebija atverams. Tika apsvērti dažādi rīcības varianti, kad likās atrasts optimālais un piemeklēti attiecīgie darbarīki, izejot sētā atklājām – nevajag vairs. No mašīnas nekādas netipiskas skaņas nenāca. Toties kaut kas pelēks nokustējās malkas grēdā, apskatāms gan nebija. Nolikām mazliet ēdiena – ja kāds nakti pavadījis vecā automašīnā, tad vēders tam droši vien tukšs...
Tā tas turpinājās visu vasaru. Jutām, ka malkas grēdā dzīvo jauns apakšīrnieks, šad tad manījām pierādījumus viņa klātbūtnei, beidzot vīram bija izdevies viņu arī redzēt. Esot pelnu pelēks, pavisam jauns kaķēniņš, pūkains kā angoras dzijas kamols. Ļoti tramīgs un bailīgs, nesaprotami - kā viņš varēja te gadīties, jo mūsu ielas pusē tuvumā nevienas mājas nav, bet par pārielas kaimiņos dzimušiem kaķēniem nekas nebija dzirdēts Tomēr - te nu viņš bija un prom netaisījās iet. Malkas grēda bija viņa miteklis, paaugoties un aprodot ar apstākļiem, mazais kļuva nedaudz drošāks, šad tad redzējām viņu mūs vērojam, bet lejā nenāca un rokās nedevās, lai kā labinājām. Ēdamo nolikām regulāri, cerot, ka to apēdīs mazais spalvu vīkšķītis, nevis vārnas. Tā bijām tikuši pie kaķa.
Rudens atnesa lietu, laiks kļuva pagalam nemīlīgs, kļuva žēl radībiņas, kas tur viena salst. Pa vasaru mazais nīkulis bija krietni paaudzies, guvis vairāk pašpārliecības, reiz vīram pat pienācis klāt, kad tas ar gudru ziņu bija nosēdies atpūsties pie malkas grēdas. Mums bija izveidojusies tāda kā atrakcija – kurš pamanīs Slapstu (tā mēs kaķēnu iesaucām viņa slapstīšanās dēļ ). Kārtīgi sevi apskatīt viņš parasti neļāva, kad pamanīja sev pievērstu skatienu, tūliņ iešmauca kaut kur dziļāk. Tikai lielās, dzeltenzaļās acis uzmanīgi un tramīgi vēroja katru mūsu soli. Tad nu ik vakaru bija pārrunas – cik reizes un kā Slapsts manīts. Es malkas grēdā iebāzu vecu vateni – lai nu mincītim būtu kur piemesties, tomēr kaķadvēsele prata parūpēties par sevi pats. Kādu dienu vīrs uzvaroši paziņoja, ka mūsu vecā tukšā suņubūda esot apdzīvota – Slapsts to izvēlējies par mājokli. Laba izvēle – māja bija taisīta silta un pamatīga, iekšā siens midziņai. Kas tas bija par skatu, kad būdas durvju caurumā uz tumšā fona greznojās lepni sēdošais kaķis – jaunuļa pūkainais kažociņš uz ziemu ticis nomainīts ar biezāku, balta kupla krūteža, īpašniecisks skatiens… Nu par viņu vairs nebija jāuztraucas, gan nenosals, kaķis jau vienmēr prot iekārtoties. Ēdamo tagad likām kaķabūdā. Bargo ziemu mincis pārcieta bez problēmām. Arī ar mums sarada vairāk, vīram reizēm pat ļāva sevi paglaudīt, nemuka prom, kad parādījāmies. Laikam savas mājas apziņa palīdzēja. Nekā slikta jau viņš te nebija pieredzējis.
Laime parasti nav ilgstoša. Reiz, kādā marta dienā, vīrs man piezvanīja uz darbu un brīdināja, lai uzmanos – būdā esot suns. Kā tā – suns? Nezinot, bet suns tur esot.
Pārnākusi mājās, redzēju vienreizēju skatu. Slapsts stāvēja pāris soļu attālumā no būdas, sastindzis neticīgi pārsteigtā pozā. Viņa mājā bija kāds svešs! Svešinieks laikam apzinājās, ka nav gluži savā vietā, nekādas dzīvības zīmes nerādīja, gulēja sarāvies kaktiņā, bet būdu atbrīvot netaisījās. Kaķis arī neriskēja okupantu izdzīt – spēki būtu pārāk nevienādi. Mēs bijām nesapratnē – ko tagad iesākt?
Sākās nemierīgs laiks. Mincis pārcēlās atpakaļ uz malkas grēdu, žēli noskatīdamies uz zaudēto paradīzi, kur agrāk bija jumts virs galvas, silta midziņa un ēdiena trauciņš pie paša deguna. Pieklīdušais suns bija liels aitu suņa-kollija-unsazinvēlkā krustojums, melni brūns, noļukušām ausīm (man patīk stāvās komisāra Rekša ausis!), novājējis, nespodru, kumšķainu spalvu, tramīgām acīm. Kad manīja mūs pārnākam mājās, tūliņ izlīda no būdas un pa sētā izplēsto caurumu (viņa paša darbs!) šmauca prom, redzējām viņu bezmērķīgi skraidelējam pa ielu. Cerējām, ka suns atradīs sev citas mājas, apspiedām žēlumu un ēst viņam nedevām – lai iet kur citur. Māja taču piederēja Slapstam, tur šitādam Slamstam (tādu iesauku piešķīrām atnācējam) vietas nebija. Vīrs aizsita būdas ieejai krustām priekšā latiņas, tad kaķis iekšā tiktu, bet suns ne. No rīta latiņas bija salauztas un suns būdā. Protams, atkal vainīgi aizmuka. Salabojām saplēsto žogu, būdas ieeju aizsitām ar biezu finieri – lai taču saprot, ka nav te vēlams. Nebijām taisījušies apgādāties ar suni - ja tev ir mājdzīvnieks, ar to vienmēr jārēķinās. Slamsts domāja citādi. Viņš bija izlēmis, ka te tagad būs viņa mājas, izplēsa sētā jaunu caurumu un bija klāt atkal. Ja jau būdā nelaižam – pie malkas grēdas bija aizvējš un sausums, tur varēja pārgulēt pavisam labi. Nabaga Slapsts, nu viņam vairs vispār nebija dzīves – zobainais briesmonis turpat blakus! Viens stress! Kā to kaķa nervi lai iztur!
Vīra žēlīgā sirds arī to nespēja izturēt. Kādā atelpas brīdī, kad suns bija devies savā apgaitā un kaķa drebošā sirsniņa bija meklējusi mierinājumu saimnieka mīļajās rokās, tas tika ienests mājā un tur arī palika. Zaudēja būdu, dabūja veselu māju.
Slamsts kļuva par lielu problēmu. Es nevarēju noskatīties, kā lielais plukata, no bada grīļodamies, slamstās apkārt. Nesu ēdamo pāri ielai, neapbūvētā laukumā, baroju viņu tur, lai nepierod ēst mūsu sētā. Arī pārielas kaimiņš atmeta to, ko viņa paša izlepušais suns neēda. Tā Slamsts vilka dzīvību. Bailīgs, vainīgs, nelaimīgs. Mūsu sētā saradās dīvaini, ieapaļas formas akmeņi un ķieģeļi – vai kāds būtu lūkojis sunim ar tiem mest? Kad mēs nebijām mājās, melnbrūnais krancis mēdza nomesties laukumiņā pie akas, sargādams māju, ko bija nolēmis saukt par savējo, nemaz neprasīdams mūsu domas. Izrādās, tur gulēdams, viņš grauza un zīšļāja akmeņus, tāpēc tiem tāda dīvaina forma. Kad aizmetu sanestos prom, drīz vien saradās atkal jauni. Ik dienas lauzījām galvu, ko iesākt. Izliku paziņojumus – ja kādam zudis šis dārgums, lai nāk un savāc. Apjautājos vietējai vetārstei, vai kāds nav žēlojies par zudībām, tā apsolīja ielikt paziņojumu internetā. Velti. Nevienam Slamsts nebija vajadzīgs.
Gāja dienas, suns arvien biežāk grozījās mājas tuvumā.Sliktākais bija tas, ka viņš sāka aktīvi sargāt savu (un mūsu) teritoriju, vienmēr parādīdamies visnepiemērotākos brīžos. Pa ielu cilvēki vairs nevarēja droši staigāt, viņš klupa tiem virsū. Īpaši necieta velosipēdistus un ļaudis ar nesamajiem. Viens otrs sāka žēloties – jūsu suns tam sakodis somu, citam saplēsis drēbes… Iestāsti nu, ka tas nav mūsu suns, ja tepat vien slamstās apkārt, mēli izkāris. Viņš bija suniski iemīlējies manā vīrā, es biju laba tikdaudz, ka no manas rokas nāca ēdamais, bet vīram nācās atvairīt nemitīgus uzmanības pierādījumus – suns arvien slējās viņam klāt, cenzdamies nolaizīt seju. Mīlestība diemžēl nebija abpusēja, Slamstam netika piedots, ka viņš izdzinis no būdas Slapstu. Un vispār – suni mēs negribējām. Piezvanījām dažām suņu patversmēm – nevienai neatradās ne laika, ne vietas, ne cilvēku, ne transporta. Kad es kādā dienā ieraudzīju, ka suns riedams metas virsū bērnu ratiņiem, sapratu - lielas nepatikšanas ir tuvu.
Kad vīrs man vaicāja, ko es gribētu dzimšanas dienā, no sirds atteicu – gribu, lai būtu miers no Slamsta. Mana otrā puse aizbrauca uz tirgu, atgriezās ar suņa kaklasiksnu un ķēdi, attaisīja kaķabūdas durvis, piestiprināja ķēdi un paaicināja klāt suni, kas turpat netālu vēroja notiekošo. Dzīvnieks pienāca, kā pašu par sevi saprotamu atļāva sev aplikt siksnu, saņēma glāstu par paklausību – un tā es dzimšanas dienā dabūju ķēdi ar suni galā. Pats galvenais – nu bija miers. Nebija jāuztraucas par to, ko melnais būs sastrādājis, vai mūsu viesi varēs ienākt sētā, kaķis atkal varēja brīvi staigāt pa teritoriju. Kāds atvieglojums! Dīvainā kārtā pieķēdētais suns arī bija apmierināts – laikam bija atjaunojusies viņa pierastā dzīves kārtība. Acīmredzot viņš savas dienas bija vadījis pie ķēdes un vienkārši nezināja, ko darīt ar brīvību.
Protams, mūsu dzīvi šie pašatnākušie mājdzīvnieki ir izmainījuši pilnībā, to sapratīs katrs, kam pieder kāda dzīva radība. Plānojot savu dienaskārtību, jādomā arī par viņu barošanu un aprūpi. Tā esam atlikuši vienu otru pasākumu, kur labprāt būtu piedalījušies. Nav neviena, kam varētu uzticēt suņa ēdināšanu ilgāku laiku – zobainais Slamsts nevienu citu tuvumā nelaiž, tikai mūs. Iekritām gan!
Bet patiesībā es jau tikai iepazīstinu ar mūsu teātra trupu. Tie divi ir galvenie aktieri, vēl esam divi otrā plāna lomu tēlotāji – vīrs un es, piestrādājam arī par skatuves strādniekiem, es vēl par bufetnieci. Masu skatos piedalās visi tie, kam gadās ienākt, iebraukt, ielidot vai citādi kā nokļūt mūsu sētā.
Mūsu Slapsts ir ļoti talantīgs un gudrs. Savā kaķiskajā augstprātībā viņš valda pār mums visiem, skaidri apzinādamies, ka šīs tiesības viņam pienākas. Kā tāds piemineklis savai dzimtai viņš lepni sēž savā tronī – uz vecās automašīnas jumta. Tā ir ļoti piemērota vieta valdniekam – augstu, uz visām pusēm viss redzams, neviens nevar piezagties nemanīts. Protams viņš noteikti ļoti labi apzinās, cik lieliski tur izskatās. Kad ciemos atnāca kāds fotomākslinieks – cik lieliski modelis viņam pozēja!
Slapsts ir liels aktieris, tiesa, skatītāju pulks viņam nav nekāds dižais, bet par sliktu uzņemšanu žēloties maestro noteikti nevar. Lugas izrādē titullomu allaž spēlē dižais mākslinieks pats, bet vienam darīt visu ir apgrūtinoši, tādēļ tiekam iesaistīti arī mēs, dažreiz piedalās mājas viesi, galvenokārt glaudītāju un jūsmotāju ampluā, bet muļķu un nerru lomas iedalītas Slamstam, protams, ja vien tas ir pie ķēdes un drošā attālumā.
Kad ienākam pa vārtiņiem un pārlaižam skatu savam pagalmam, gandrīz nemainīgi sākuma aina ir viena un tā pati – pa taciņu līkām kājām mums pretī cilpo baltpelēkais Slapsts. Sejā tāds paīgns, cienīgs, vērojošs vaibsts, it kā sagaidītājs mums teiktu:”Ak tad beidzot klāt esat, sen jau bija laiks. Es te tā noņemos, visu pie kārtības uzturēdams, laiks algu saņemt!”
Alga, saprotams, ir aploksnēs –zaļajās “Kit Kat” paciņās, kur slēpjas viņa iecienītie kaķu konservi, vislabāk tie ar lasi – viņa majestāte nesamierināsies ar kaut ko prastu. Ja kvalitāte nav pa prātam, runcis cēli paceļ savu izteiksmīgo asti un novēršas no viņa necienīgās ēdmaņas, sak, ēdiet vien paši, ja nepratāties man atnest ko labāku!
Ēdamais pats mājās nenāk, kaut gan kaķītis ir svēti pārliecināts, ka mēs to ļaunprātīgi slēpjam ledusskapī, un ņerkšķēdams mums atgādina, ka pienācis laiks pavirināt tā durvis, lai viņa tīri izmazgātajā bļodiņā ieliktu kaut ko svaigu, aukstu un mušu neaprāpotu. Kungs gan ēdīs tik, cik tobrīd gribēs – pēc tam pārējais tiek atstāts siltuma un lidojošo kukaiņu varā, kamēr beidzot nonāk prastā Slamsta bļodā, tas jau apēd visu, kas tiek dots.
Saimnieks brīžam īgni rūc par izlaisto gardēdi – viņš mums ir dārgs ne tikai garīgi. Dažkārt, kad ledusskapī iestājas biedējošs tukšums, nākas pat svētdienā aut kājas, lai prasīgajam garastim nepietrūktu, ko likt uz zoba. Kaķis nemaz neņemas miesās– zem kuplā kažoka tāds maziņš un aizkustinoši tieviņš, trausliem kauliņiem – nez, kur paliek tas apēstais, ja labumā neiet! Tāda nu ir tā mūsu krājkasīte – nemaz nepildās, liec iekšā, cik gribi. Tiktāl par gastronomiju – tā bija pirmā aina.
Kamēr mēs atslēdzam durvis, kaķis pavēro, vai Slamsts no savas būdas redz notiekošo. Ja redz, sākas jaunas mākslinieciskas izdarības – grozīšanās, vārtīšanās, gandrīz vai kūleņu mešana pie mūsu kājām, ar vienu aci vērojot, vai suns to pamanījis. Protams, mēs neizturam un paglaudam mīksto, pūkaino mīluli. Dumjais Slamsts pie būdas reaģē tieši tā, kā vēlas maestro Slapsts – rej,vaimanā, rausta ķēdi. Vai tad viens saimniekam bezgala padevīgs mājassargs var paciest, ka viņa dieva roka pieskaras tam spalvu kušķim, kas te pār visiem valda! Beidzot suņa sirds neiztur, cik ilgi uz to var skatīties – un nabaga Slamsts, smagajai ķēdei grabot, pa galvu, pa kaklu metas iekšā savā būdā, lai vairs nav jāredz šī mokošā otrā aina.
Kad durvis vaļā, kaķis ir pirmais, kas cienīgi pārkāpj slieksnim un teciņiem vien dodas uz istabu. Ir gan arī tādas reizes, kad viņam nelaimīgā kārtā iešaujas prātā kāda cita doma, kas aptur ierasto gaitu. Mums, ar kaķisku redzi neapbalvotiem, tad koridora tumsā nākas klupt pār savu mīluli, vai pat – dievs nedod – uzmīt uz kādas viņa ķermeņa daļas. Seko šņāciens, brēciens – un bļāviens no manas puses, ja vainīgā esmu es. Pēc tam kaķis savā pāridarījuma aizvainojumā no manis vairās un es, piedošanu ubagojot, lūdzos un gandrīz vai raudu – žēl nabaga dzīvnieciņa! Es taču tā negribēju…
Pirmais, kas mums, kaķa skatuves strādniekiem, jādara – ledusskapi vaļā un kāroto lasi bļodiņā iekšā! Tad kādu brīdi ir miers un klusums. Varam arī paši novilkt virsdrēbes un darīt savus darāmos. Pēc brokastīm, kas vainagojušas mums nezināmu piedzīvojumu un notikumu pilno nakts cēlienu (to runcis allaž pavada ārā), Slapsts apmierināti nožāvājas – mēs arvien brīnamies, kā tik trauslam un mazam zvēriņam varbūt tik liela mute – tā liekas platāka par galvu un pilna asiem, āķīgiem zobiņiem – ko notvers, to vaļā nelaidīs (starp citu, kopš kaķis ir istabā, peles vairs nav manītas). Tālāk ceļš nemainīgi ved uz viņa dīvānu, ko dažkārt izmantojam arī mēs, jo tas novietots tik parocīgi – nu taisni pretī televizoram… Trešās ainas beigas.
Dienas garumā maestro Slapstu var sastapt kādās trīs vai četrās vietās – visbiežāk uz augšminētā dīvāna, kur ir tīrā bauda vērot viņa pozas – visizsmalcinātākās un daiļākās, brīžam pilnīgi neiedomājamas, tās mums pastāvīgi sagādā prieku. Cienītais mākslinieks mums šo baudu neliedz, brīžam izstiepdamies kā tāds dāmu boa gluži neticamā garumā, brīžam gulēdams uz muguras ar visām četrām ķepām gaisā, demonstrēdams savu aizkustinošo baltpūkaino vēderiņu, brīžam saritinādamies omulīgā kamoliņā. Tā kā uz sava dīvāna viņš jūtas drošībā, tad lielāko dienas daļu tur noguļ, nelikdamies ne zinis par mums, kas arī kādreiz gribētu tur apsēsties, lai atbalstītu sāpošās muguras un paskatītos televizoru. Ja esam pārāk uzmācīgi, tad kaķis ar klaju nepatiku pārvācas uz rakstāmgaldu pie loga, kur iespējams vērot ielas satiksmi un garāmgājējus, apgulties uz jaunās TV programmas, grozoties nogrūst uz grīdas zīmuļus un papīrus.Telefonu mēs jau pārvietojām – tas te vairs nebija drošībā. Vēl viņam pieder pāris atpūtas krēslu citās istabās. Ja gribam kaut kur apsēsties, vispirms jāpārliecinās, vai sēdeklis ir brīvs, citādi var notikt kas neparedzēts. Protams, jāpadomā arī par spalvām, kuras var pielipt apģērbam.
Ja kaķis nav miera stāvoklī, tad pārbauda savas bļodiņas saturu - vai tur atrodas viņam nepieciešamais gardums. Ja nav, tad seko uzstājīga muzikāla frāze ar nozīmīgu skatienu ledusskapja virzienā. Spalvainis neliekas mierā, kamēr savu dabū, viņš arī skaidri apzinas, ka tā būs, un ar noraidījumu nesamierinās. Lai ietaupītu laiku un nervus, labāk padoties uzreiz.
Nav jau tā, ka Slapsts visu dienu gulētu vien. Viņam sagādā patīkamu izklaidi mīlēt darbu - ja to dara kāds cits. Pietiek saimniekam kaut ko pasākt, kaķis ir klāt un ar zaļu aci cieši vēro, vai viss tiek darīts pareizi. Tikko čaklās rokas uz brīdi paliek tukšas, tajās acumirklī iekārtojas silts, mīļš, pūkains kamoliņš – jo nav taču nekā svarīgāka par kaķa aijāšanu un glaudīšanu. Ja mēs sēžam blakus, tad tiekam izmantoti abi – puse kaķa klēpī vienam, puse otram. Tāpat Slapsts mīl piedalīties arī datora lietošanā – nosēžas ērtā vietā uz kumodes un gaida izdevīgu brīdi, lai varētu ielēkt saimniekam klēpī. Tas nu spiests savu datorspēlīti spēlēt ar vienu roku, otra glauda kaķi. Reizēm, protams, Slapsts pastaigājas arī pa tastatūru. Pēc tam ir zili brīnumi.
Garlaicīgi mums nekad nav – kā lai būtu, ja mums ir šāda kompānija.
Lielākais vokālists mūsu teātrī ir Slamsts. Viņš sāk riet, līdz ko uz durvju sliekšņa pamana saimnieku. Visa diena sunim paiet, gaidot sava dieva parādīšanos – tas ir pats svarīgākais darbs. Mēs bijām iedomājušies, ka sunim vajadzētu nodarboties ar svešinieku apriešanu, nevis taisīt traci, kad savējie parādās sētā. Slamstam tas liekas citādi. Varbūt viņš uzskata, ka saimnieks var ņemt ļaunā, ja suns viņu nav ievērojis, kas zina, bet balss noteikti tiek pacelta visai augstos toņos, kas aprietajam ļoti nepatīk, un riešana nerimstas. Esmu atklājusi, ka rejamo var aizbāzt ar kaut ko garšīgu, tad vismaz kādu laiciņu ir miers.
Ja parādamies sētā, neatstājam jau astaino rējēju bez ievērības – pamājam, uzrunājam, ja iznāk laiks – paglaudām. Bet ir taču jādara arī kaut kas cits, ne tikai jāapdanco dzīvnieki. Kad nu suns redz, ka saimnieku pie sevis nevarēs pievilināt, sirdsēstos metas rakt – es ar savtīgu interesi vēroju, ka suņa stāvlaukums tiek pamatīgi kultivēts. Man nebūtu pa spēkam visu to placi uzrakt un atbrīvot no vārpatu un aliču saknēm, Slamsts to drīzumā būs izdarījis. Varbūt tur kādreiz varēs iekopt kādu zemeņu dobi!
Slamsts labprāt sadziedātos arī ar Slapstu – tikko pamana viņu sētā, aprej visai draudzīgi un aicinoši. Kaķis gan nav aizmirsis kādreizējo mājas atsavināšanu un trenkāšanu, šo zobaini viņš savā draugu pulkā nekad neieskaitīs.Kad runcis ir pietiekami paēdis un izgulējies, viņš lēnā garā apstaigā teritoriju un pie viena uzmana, vai suns uzvedas, kā nākas. Šis neuzvedas, rej un danco ķēdes galā. Kaķim tas pie astes – viņš izliekas nekā nemanām, neies jau pazemoties un ievērot tos, kas droši piesieti. Sliktāk ir tad, ja saimnieks Slamstu ved pastaigā un Slapsts trāpās ceļā. Tad seko mežonīgs rāviens, šņāciens, muciens – un cietējs beigās tik un tā ir muļķa suns, kas dabū bārienu par sliktu uzvešanos. Slapsts jau neko - tikai nez kāpēc kļūst ļoti nemierīgs, kad saimnieks paņem aso suņa kaklasiksnu un dodas ārā. Tad kaķim noteikti arī tur jābūt, bet es ļaunprātīgi pacenšos, lai viņam tas neizdodas. Pelēcis uz mani neapmierināti noskatās - tādas jau ir tās sievietes…
Man šai trupā tiek vairāk negatīvās raksturlomas – es esmu tā, kas parasti nav mierā ar kaķa pēdu nospiedumiem un spalvām visnepiemērotākajās vietās, ar lērumu un troksni, kas tiek sacelts sētā, ar saimnieka neapdomību, kad viņš iet pie suņa bez spectērpa un pēc tam sūdzas par rakšanā uzasināto nagu atstātajām zīmēm uz ādas… Gribu vai negribu, man jārūpējas, lai vakarā suņa bļodā būtu ko ielikt, un vēl jāstāv klāt, kamēr trauks tiek izēsts, citādi ēdamais tiks noglabāts nebaltai dienai. Tas jau nekas, ka pa televizoru tikām rāda kādu iemīļotu seriālu, kuru skatās Slapsts ar saimnieku.
Teātris nevar būt bez lielām kaislībām. Mīlestība, greizsirdība, žēlums - lai nu negadās vēl naids!
Greizsirdīgai pilnīgi noteikti jābūt man, jo mūsu dzīvnieciņi mani ievēro tikai tad, kad mīļais dievs - saimnieks nav tuvumā. Vismaz sunim vajadzētu just pret mani kaut ko pozitīvu - kurš tad rūpējas, lai būtu ko likt dienišķajā bļodā? Ģimenes vakariņas – par tām šad tad atceros tikai tad, kas kāds pavirina ledusskapi, bet par suni noteikti neaizmirstu, jo viņš taču pats netiek ēdamajam klāt. Reizi nedēļā kāds no mums dodas uz tirgu, lai pārnestu kaut ko suņa zupai un nodrošinātu gaļas tiesu. Pēc kaķīša delikatesēm gan iznāk braukt biežāk, jo kādreizējais bezpajumtnieks ir kļuvis visai izlepis – nemaz nevar saprast, ko kuro reizi maestro kāros. Tas, kas bija labs vakar, nez vai būs pa prātam rīt. Cilvēku ēdiens nepavisam neder kaķa vēderiņam. Protams, vietu pie galda (visbiežāk manējo) viņš ieņem, kad vien mēs tur sēžamies, un ir nepatīkami pārsteigts, kad es pati gribu tur sēdēt. Neesmu jau bez sirds – paņemu sev citu sēžamo, bet pietiek man piecelties, lai atnestu karotes, tā Slapsts jau atkal sēž uz mana krēsla un skatās, ko tad mēs esam salikuši uz galda. Vislabprātāk tur atrastos viņš pats, jo tā ir augsta un droša vieta, no kuras visu var labi pārredzēt, bet te nu es esmu nepielūdzama – uz ēdamgalda kaķim nav ko darīt. Citus visus viņš jau ir okupējis, ja neguļ uz dīvāna, tad noteikti gozējas zem rakstāmgalda lampas, vai vēro garāmgājējus no otra galda, kas atrodas pie loga.
Labi, ka mājās nav vairāk zvēru – tad mans vīrs vispār nevarētu iziet sētā, aiz viņa visu laiku vilktos mājdzīvnieciņu svīta. Pietiek viņam mainīt savu atrašanās vietu – tūliņ Slapsts sarosās un saspicē ausis – vai viņam nebūtu jātek pa pēdām un jāredz, ko saimnieks taisās pasākt. Nevaru un nevaru saprast, kas dzīvniekiem pie viņa tik ļoti patīk, ka tie visu laiku grib atrasties viņa tuvumā, vai vislabāk – kā kaķītis – viņa rokās. Sunim šie prieki netiek – tas jau sen pāraudzis klēpja vecumu, kaut gan savā prātā tam nespēj noticēt – kad pieeju paglaudīt, saliecas līkumā un cenšas tikt klēpī. Laikam tās ir patīkamas bērnības atmiņas, kas neglābjami zudušas.Žēl Slamsta – viss viņā rāda, ka pārdzīvots kaut kas neizsakāmi sāpīgs. Viņš vēl arvien dzīvo neizpratnē par notikušo. Vismīļāk paņem savu graužamo akmeni un stundām ar to nodarbojas. Gudrs šis mūsu ieguvums nav, nekas viņam nav mācīts, arī viņa vārdu mums nav izdevies uzminēt. Cenšamies šo to viņam iemācīt, bet suns prātā neņemas. Droši vien viņa iepriekšējiem saimniekiem apnicis barot nabaga dzīvnieku, atveduši un izlaiduši apdzīvotā vietā, gan jau kāds pieņems. Pareizs aprēķins, kā redzams.
Tagadnē viņam pats galvenais ir Mīlestība – karsta, nevaldāma, traka mīlestība pret dievu – saimnieku. Pietiek tikai viņam parādīties sētā, tūliņ atskan aicinošs rējiens un vilšanās pilnas vaimanas, jo nevar taču visu dienu stāvēti pie suņa un bužināt viņa kažoku. Savu vismīļāko cilvēku suns nevar laist projām neapkampis – slienas augšā ar visām netīrajām ķepām, mēģina bučot, kur vien tiek klāt, apķeras ap kāju, beigu beigās pietur arī ar zobiem, ja citādi nevar. Par savām izdarībām gan atzinību neizpelnās, parasti saimnieks apskaities aiziet un atstāj rējēju neizpratnē – ko viņš būtu izdarījis aplam? Man noskatoties tīri žēl, jo skaidrs ir viens – Slamsta karstā mīlestība diemžēl nav guvusi tādu pašu atbalsi viņa dieva sirdī – to paņēmis pelēkbaltais Slapsts, kurš prot uzminēt, kad saimniekam nav īsti labi, apguļas blakus vai virsū un aizvāc nepatīkamās sajūtas. Es to īsti nevaru saprast, bet vīrs apgalvo, ka tā notiekot.Un to jau nu pa gabalu var redzēt, cik mīļš viņam šis runčuks!
Daudzreiz pārrunājam par Slamstu – kas gan ar viņu ir noticis viņa iepriekšējā dzīvē, kādēļ viņš palicis bez mājām, kādēļ nepazīst neko citu, izņemot ķēdi, kādēļ pat nesaprot, ka viņš tiek saukts vārdā? Katrā ziņā nekāda laimīgā dzīve viņam nav bijusi, liekas, ka apnikusī rotaļlietiņa pielikta pie ķēdes un par to aizmirsts. Barots jau ticis, bet tas arī viss. Prāta attīstība palikusi četru mēnešu veca kucēna līmenī.Viņš pat neprot kopā ar mums pastaigāties, tam liekas, ka vedējs nemitīgi jāvelk no visa spēka. Izskriet līdz nevaram, tad nu mums ir staigājošs trenažieris, kurš visu laiku jāvalda un jāuzmana, jo ejot mētājas no vienas ceļa puses uz otru. Labs treniņš visām muskuļu grupām, diemžēl aizdot nevaram, jo citus ņem uz zoba.Tad nu mūsu mājas teātrī viņš laikam būtu tāds kā horeogrāfs, repetitors un kustību konsultants.
Mīlestība un greisirdība iet roku rokā – to visvairāk dabū izbaudīt Slamsts, jo Slapsts dara visu, lai viņam demonstrētu savu tuvību ar saimnieku. Man aizdomas, ka tā patiesi ir apzināta provokācija. Tāpat kā Slapsta izgājieni gar suņa būdu, smalki aprēķinot ķēdes garumu. Kaķis lēni iet, gandrīz vai žāvādamies, suni it kā neredzot. Tikai viena zaļā acs visu laiku vēro, kā lielais muļķis tur paliek vai traks, netikdams gājējam klāt. Kad reiz Slamsts pārrāva ķēdi, tad gan maestro bija kokā augšā kā zibens!
Tā nu mēs te visi četri sadzīvojam. Protams, vēl te ir lērums visādu putnu, no kuriem izrādēm visvairāk piemērotas vārnas. Kāds tracis bija, kad no ligzdas izvestais, bet vēl pārāk labi nelidojošais vārnēns bija ietenterējis ogu krūmos un nonācis Slapsta uzmanības lokā! Labi, ka gadījos tuvumā un glābu abus – vārnēnu no kaķa un kaķi no mātes-vārnas! Gandrīz vai pašai sanāca cīniņš ar satrakoto māmiņu, kas nesaprata manus cēlos nodomus. Toties Slamsta būdu vārnas allaž patur redzeslokā – varbūt ne pārāk smalki ēdošais suns kaut ko būs atstājis arī viņām? Pat plikus kaulus stiepj projām, ko gan viņas ar tiem dara?
Diemžēl pavasara trakums martā skar arī Slapstu. Viņš aizvien biežāk prasās laukā un šad tad ir projām pāris dienas. Daba prasa savu, runču cīniņi iecērt dažas rētas maestro cēlajā vaigā. Tad nu mēs tās ieziežam un žēlojam savu varoni. Pāris dienas viņš turas pie mājas, bet pēc tam ir atkal prom. Pavisam nejaukā atkušņa vakarā izlaižam nemierīgo astaini pa durvīm pēdējo reizi. Nesagaidam viņu ne rītā, ne parītā, nekad vairs. Gribas ticēt, ka viņš kaut kur atradis labākas mājas, varbūt kāds viņu guldina zīda paladziņos un baro ar cukurā mērcētām pelītēm… Tomēr, kad vientuļais Slamsts ierejas savu aicinošo rējienu, tā vien gribas skriet laukā un skatīties – vai tur gar sētmalu nenāk tāds pelēkbalts, pūkains, novārdzis un izsalcis pazudušais dēls.
(06.01.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 2346
Kopā:6420603
|
| |
| |
|
Autori
