|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Muzikāls moments | | Ievietojis: margo |
Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Iegribējās uzrakstīt kaut ko nenopietnu...
Sadomājām meitai nopirkt klavieres, galu galā viņai jāiegūst kādas iemaņas, ar ko izcelties uz apkārtējās pelēcības fona. Meitēns bija padevies tāds nesportisks, deguns grāmatās vien stāvēja, cerējām - varbūt viņā snauž mākslinieces talants. Balss bija tīri laba, tikai mūsu saiešanās dziedātās dziesmas viņai nepatika – esot vecmodīgas. Tad jau lai mācās klasiku, tā no modes neiziet. Pilsētā bija zināma viena skolotāja, kas protot jebkuram iemācīt spēlēt, vai nu mūsu jaunkundze dumjāka par citām.
Viena lieta man bija skaidra – bez klavierēm iemācīties spēlēt nekādi nevar. Paklaušināju šur, tur – uzzināju, ka pilsētas nomalē vienai sievai esot lieks instruments, labprāt pārdotu un dārgi neprasītu. Taisoties pārcelties pie meitas, ģimenē muzikantu neesot, kādēļ tādu smagumu lai bez vajadzības vadātu. Sazvanījāmies, sarunājām. Vīram taisni uz to pusi bija kūtsmēsli vedami, viss sakrita tā, ka labāk nevarēja vēlēties.
Norunātajā dienā ar govju zeltu kravas kastē devāmies uz pilsētu. Tagad jau labi, lopu mēsli tiešām zelta vērtē – vislabāk sapakot kūdras maisos un mazdārziņu īpašniekiem pārdot mazumā. Šoreiz gan bija citādi – viena ģimene visa piemājas dārza platībā sabūvējusi stiklotas siltumnīcas, taisījās ekoloģiski tīrus tomātus un gurķus audzēt. Tie gribēja veselu kravu mēslu, lai iet – nebūs vairs jāķēpājas ar fasēšanu. Kādreiz jau tas arī apnīk. Vīrs paprasīja labu cenu, šie bija ar mieru maksāt – beidzot kūts būs tīra!
Kūts nu bija tīra, mašīna gan ne. Smalko mūzikas instrumentu tā kā negribējās kraut netīrā kravas kastē. Es gāju pie saimnieces naudas būšanas kārtot, vīrs aizbrauca mašīnu mazgāt. Nemaz nezināju, ka klavieres dzīvo trešajā stāvā, palika tīri nelāga ap dūšu. Mēs bijām pieraduši pie sava ciema vienstāvu mājām, pasauktu kādus večus palīgā, gan jau kaut kā ārā izstieptu. Bet no trešā stāva – tas jau bija nopietni...
Saimniece - paveca sieva - pašlaik bija sataisījusies uz autobusu – uz kapiem braukšot. Pēc tam pie māsas, abām tikšanās sarunāta. Vai nu lai ņemot tās klavieres tūliņ, vai arī nekas nesanākšot, viņa gaidīt nevarot. Tas nu man bija kā ar mietu pa galvu – likās, ja bijām uz šodienu vienojušās, tad tā arī vajadzēja būt. Bet veciem ļaudīm jau savs domu gājiens...
Izmetos uz ielas palīdzību meklēt. Labi, ka manā palielajā tirgussomā zvalstījās un klunkšķēja krietna šņabja pudele – tā jau pārbaudīta valūta, labi palīdz visos gadījumos. Bijām paredzējuši, ka palīgus vajadzēs drusku iesildīt, tikai es nebiju domājusi, ka tieši man tas darbaspēks būs jāsalīgst. Pablenzu apkārt – jā, tur pie bodes tādi šaubīga paskata vīragabali slaistījās gan, bet kā lai eju klāt un saku: ”Man vajag jūsu cēlējspēku, vai jums gribētos manu šņabi?” Tomēr laiks negaidīja un vīru braucam nemanīju, nācās vien likt lietā sava pusstopa šarmu. Noskatījos vienu, kas izskatījās daudz maz sakarīgs, paaicināju šo sāņus un izteicu savu vajadzību. Tīri brīnums, cik daudz iespēj stikla gabals ar grādīgu slapjumu viducī!Aši vien nesēju brigāde bija rokā – četri šņabja kārotāji atradās, neatejot no veikala kāpnēm.
Klavieru pārdevēja jau stāvēja mājas durvīs, atslēgu saujā iežņaugusi – autobuss tak viņu negaidīšot! Vai nu pianīno bija pārāk smags, jeb nesēji pārāk vārgi – skanēja stenēšana un lamas visādās mātes valodās – nesēju bariņš bija daudznacionāls – bet klavieres gandrīz nekustējās no vietas. Tad viens atcerējās, ka Vaņa varētu palīdzēt. Citiem gan nepatika, ka mazāk dziras iznāks uz deguna, tomēr sūtīja mani to palīgu meklēt. Tā nu es gāju uz veikalu un taujāju pēc Vaņas. Tas pašlaik jau uzņēma degvielu divu citu brašuļu kompānijā. Tie arī bija gatavi līdznācēji, tikai uzreiz skaidri noprasīja, vai polšs būšot. Solīju, kas atlika? Nevarēju jau teikt, ka man pietiks ar vienu Vaņu – spriežot pēc viņa kondīcijas, bez tiem diviem palīgiem un pāris papildus mēriem neiztikt. Galu galā – mēslus pārdevām, klavieres nopirkām, vai tad šņabja žēl?
Vēl tagad nesaprotu, ka tās klavieres vienā gabalā pa trepēm lejā dabūja, un kā nesēju brigāde iztika bez miesas bojājumiem. Vaņa gan pamanījās pirkstu zem klavieru vāka saspiest, bet citi teica, ka šņabja komprese šādā reizē lieliski līdzēšot. Klavieru bijusī īpašniece teciņus vien aiznesās uz autobusu, sveikas ne man, ne pārdotajam instrumentam nepateikusi, un tā nu es stāvēju ielas malā - viena sieviete ar klavierēm un septiņiem vīriešiem. Ko nu? Šie visi skatījās uz mani ar tik daudzrunīgām acīm, ka nācās ķerties pie somas. Vaņas saspiestais pirksts nevarēja gaidīt ne brīdi. Bet man kā lapsene iedzēla doma – labi, pudeli atdošu, bet tās klavieres taču vēl mašīnā kaut kā iekšā jādabū. Vai tad šitie brāļi vairs palīdzēs, kad pudeli būs dabūjuši? Ielīdīs krūmos, un meklē nu...Tomēr ir jau pasaulē godīgi cilvēki arī. Palīgi saprata manas bažas un mierināja – nekur nepazudīšot, šito pudeli pa visiem izdzeršot un mūziku mašīnā iedabūšot, lai nemaz neuztraucoties. Bet par to tak viņi vēl varot uz kaut ko cerēt? Teicu, ka noteikti, tikai naudas maks pie vīra, jāsagaida viņš, tad viss notiks.
Mūžam neaizmirsīšu to pusstundu ielas malā! Katrs, kas gāja garām, piemēroja savu asprātību šai situācijai, bija ko dzirdēt! Palīgi negāja projām ne soli, kā jau bija solījuši, dzēra tāpat no kakliņa un man arī piedāvāja. Nedzēru jau, bet vai tad garāmgājēji to zināja? Viena sieviete ar veselu vīru baru, pusstopu un klavierēm uz ielas! Varbūt, ka lielā pilsētā tas nebūtu nekas sevišķs, bet mūsu mazpilsētiņā tas bija cirks par brīvu! Viens otrs garāmgājējs piesolīja uz vietas brīvdabas koncertu sarīkot, lai tikai palaižot klāt, cits taisījās nākt palīgā pie samaksas nodzeršanas, vēl citi apvaicājās, cik es par pianīno prasot...
Kāds atvieglojums bija ieraudzīt vīra svaigi mazgāto mašīnu ap stūri braucam! Mana otrā puse bija visai pārsteigta par skatu, kas pavērās viņa acīm. Viņa godīgā sieva un klavieres uz ielas svešu iereibušu vīriešu barā ! Kā gan viņam saprast manus pārdzīvojumus?
Kamēr astoņi vīri visai trokšņaini cēla mūzikas instrumentu mašīnā, es papildināju veikala kasi ar labu naudas summiņu, lai palīgi mūs ar labu vārdu pieminētu, un klavierēm nekāda vaina nepiemestos. Spriežot pēc vīru mirdzošajām acīm, ieskatoties manis pasniegtajā tīkliņā, lāsti mums noteikti nedraudēja.
Mans vīrs gan bija tāds kā rūcīgs, bet, kad izstāstīju notikumu gaitu, beigās bija tīri laimīgs, ka viņam tas melnais darbs nebija jāveic. Par to, kā klavieres no mašīnas ārā un istabā iekšā dabūt – nu, par to es vairs nedomāju, lai vīrs pats ar to noņemas.
Meita klavieres spēlēt neiemācījās. Es reizēm, kad neviena nav mājās, atveru melno vāku un bijīgi uzsitu pa kādu taustiņu, klausīdamās, kā stīgas vibrē - tā drusku žēli... Laikam jau instruments vēl arvien cer, ka reiz kāds viņu arī spēlēs, ne tikai izmantos par paliktni radu fotogrāfijām un puķu vāzēm.
(03.02.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
Ziemassvētku pantiņi
Pašizdomātie pantiņi, sakombinēti ar interesantiem attēliem par Ziemassvētku tematiku.
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1452
Kopā:6424348
|
| |
| |
|
Autori
