X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Proza
Zemes mala
Autors - Titanija
  
Komentāri (2)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

„Dzīvo rītdienai!”
Cik gan vilinoši skan šis aicinājums! Tik vienkārši ir aizmirst visu, kas noticis, visu, kas ir, visu, kas būs. Ļauties nākotnes ilūzijām!
Plūdu laika upei līdzi, neiedomājoties, aizmirstot. Vienkārši izbaudīju ziedu smaržu, iegrimu saldajā burvībā, rotājos saules stariem un spraudu matos vēja savītos ziedus. Pacēlos spārnos un lidoju putniem līdzi. Bezrūpīgi raudzījos mākoņu rāmajās sejās un neuztraucos ne par ko, bet... ko tagad? Kā aizmirst, kā atgriezties, kā labot? Kā izdzēst šodienu? Kur ņemt burvju dzēšgumiju, kas aizslaucītu notikušo... kas padarītu to nebijušu?
Vakar es biju laimīgāka par svilinoši karstās saules smaidīgo seju, es pacēlos augstāk par putnu dziesmām, mana mīlestība bija karstāka par lavu, kas vārās vulkāna dzīlēs. Vakar viss tinās rožainā purpura mākonī, mana pasaule bija pilna krāsu un dzīvības, bet tagad palikusi tikai viena... pelēkā. Mana dvēsele tinas pelēkos miglas vālos un pat es vairs nespēju tur iekļūt, kur nu vēl saule. Vakar manā pasaulē viss bija citādāk, arī es biju cita... Vakar mana dvēsele bija brīva. Vakar...
„Dzīvo rītdienai!” kāds sauca un iesēja šaubas manā sirdī. Vai tad es nedzīvoju? Vai tad galvenais nebija šis mirklis? Nav svarīgi kam, nav svarīgi, kā –galvenais ir dzīvot! Kā gan es to nesapratu vakar? Ieklausoties šai mānīgajā balsī, es zaudēju sevi. Zaudēju spēju domāt, just. Iestigu māņu purvā, kas ar katru mirkli rāva mani dziļāk un dziļāk. Šodien mana dzīve beidzot bija „krāsaina”! Beidzot es atmetu visus mērķus, cerības un nogāju no takas. Nē, pareizāk, es uzkāpu uz takas –citas takas, svešas takas. Vai balss teica, ka iestigšu purvā? Protams, nē! Ak, es muļķe! Kur bija mana galva, kur prāts? Vai atkal klīda pa prērijas plašumiem, cenšoties atrast to, kā nav? Un tikai šodien es sapratu... maldi! Viss bija maldi! Gan balss, gan rītdiena! Tikai vakardiena... tikai tā bija īsta. Nu vairs nebija nekā, nekā patiesa, tikai mokas, kas slēpās manā tumšajā sirdī. Un cik gan tumša tā patiesībā bija! Es iemainīju savu vislielāko dārgumu –to, ko taupīju kādam ļoti dārgam –Viņam.
Vakar mana dvēsele vēl piederēja man, tagad vairs ne. Tumsas valdnieks satvēra to un ieslodzīja būrī, sasēja tai spārnus. Iekšēji es kliedzu un spārdījos, bet manas lūpas pavedinoši smaidīja. Manās acīs atspoguļojās bezcerība un bailes, bet Tumsas valdnieks to nemanīja. Mana seja bija to apbūrusi, bet, kas bija apbūris mani? Nauda? Vara? Kas gan bija vainīgs, ka pārdevu savu dvēseli citam? Vai Tumsas valdnieka spēja pārliecināt? Pati taču pieklauvēju pie namdurvīm! Ak, lāsts pār pasauli, kas neizskaidro, kas iemāna akacī un tad pasmejas tieši sejā! Un ne reizi dzīve nebija ar mani šādi izrīkojusies –nekad! Un tagad, kad beidzot biju atradusi savu īsto laimi, tā pārbaudīja mani... pirmo un pēdējo reizi. Es iemainīju savu mīlestību pret naudu un varu. Es nodevu pati sevi un tagad man jācieš par to.
Rūgtas asaras saskrēja man acīs un noripoja mīkstajās sūnās. Vietā, kur tās nokrita, acumirklī uzplauka sudrabains ziediņš. Es zināju, kā sauc šo ziedu. Cerību puķe. Sirds sažņaudzās vēl vairāk, apzinoties, ka nekad, nekad nespēšu to noplūkt un aizspraust aiz savas auss. Nekad vairs nespēšu raudzīties apmākušajās debesīs un redzēt tās dzidri tīras, nekad vairs lietus rīboņā pret palodzi nesaklausīšu skaistu melodiju...nekad nedejošu ar vēju un neatzīšos tam mīlestībā. Nekad vairs neatzīšos mīlestībā...Manī vairs nebija nekā skaista, manī nebija mīlestības. Viņš bija salauzis to un nometis man pie kājām. Es to biju izsviedusi mēslainē, ko lai es daru ar salauztu mīlestību? Viņa vietā es noteikti būtu rīkojusies tāpat, mana mīlestība nebija Viņa cienīga. Bet vai tiešām vajadzēja tik skarbi? Tā biju es, kas ieslēdza mīlestību važās, tā biju es, kas neļāva tai pie Viņa traukties, tā biju es... Kāpēc tad salauzta mēslainē gulēja tīrā un skaistā? Kāpēc ne es?
Dzīve bija mani apmānījusi, tā bija piekrāpusi mani visšausmīgākajā veidā. Tā neļāva paskaidrot, tā neļāva aizmirst.
„Muļķe. Muļķe. Muļķe!” jau neskaitāmas reizes kliedzu uz sevi, cenzdamās saprast... kāpēc? Kāpēc tieši es?
Mans nekustīgais skatiens kavējās koka grubuļainajā mizā, pa kuru rāpoja vabole. Tā mērķtiecīgi rāpās uz augšu, tikai uz augšu. Dažviet tā apstājās, lai atpūtos, bet pēc mirkļa atkal turpināja savu gājienu. Apbrīnojami, cik daudz spara var būt tik sīkā radībā! Apbrīnojami, cik maz tā var būt cilvēkā, kad viņa pasaule brūk kopā! Kad viņš apzinās, ka pats pie tā vainīgs.
Es biju mīlējusi. Tik skaisti un nesavtīgi! Visu savu dzīvi es biju atdevusi Viņam, bet tad tik nesaudzīgi atrāvusi nost. Biju iemācījusi Viņam mīlēt un saņemt pretmīlu. Taču tagad žēloju sevi. Vai tad es nebiju tā ieguvēja? Biju taču atguvusi savu mīlestību, ko gan es vēl te pinkšķēju? Biju taču atguvusi sevi... vai varbūt tomēr ne? Biju izvēlējusies savu ceļu. Biju izvēlējusies pārticīgu dzīvi, domājot par nākotni, bet... ko tā man bija nesusi? Ciešanas, sāpes un ilgus, moku pilnus gadus, dzīvojot bez sirds, bez mīlestības. Vai tā vēl aizvien guļ turpat –mēslainē? Vai arī to pievācis kāds cits un piekāris pie sienas?
Lēnām pametu acis uz melno koka krustu, kas kā zīmogs manai brīvībai stāvēja pie kājām. Tikai sēru drēbes nospieda manu ķermeni pie zemes, līdzko būšu mājās, uzvilkšu kaut ko krāšņu. Par godu brīvībai! Par godu Viņam! Nekavējoties došos uz mēslaini, lai atrast savu mīlestību un salīmētu. Varbūt Viņš gaida... Nē, nekad! Nekad vairs! Pārāk stipri biju Viņu sāpinājusi, pārāk stipri biju sāpinājusi sevi. Bija par vēlu. Bet ja nu tomēr ne? Salīmēšu savu mīlestību un novietošu uz jaunās kapu kopiņas, nē, laidīšu to vaļā, lai lido. Lai beidzot traucas turp, kur neļāvu tai doties pirmo reizi, lai traucas uz debesīm... pie Viņa. Lai traucas turp, kur dzīvos mūžam un neviens, un nekas to vairs nespēs salauzt un izmest mēslainē.
Asaras bija pārstājušas plūst. Acis bija sausas. Laiks apstājās. Likās, ka esmu pametusi savu ķermeni un raugos tajā no augšas. Raudāt vairs negribējās nemaz. Mani pārņēma patīkams satraukums, kas parasti mūs pārņem pirms gara, aizraujoša ceļojuma. Manas ausis atkal saklausīja putnu dziesmas, savos matos jutu vēja mierinošos pirkstus, kājas maigi glāstīja zāles rokas. Piecēlos un gāju, nezinot kurp. Nezinu, cik ilgi biju gājusi, kad beidzot apstājos, jo tālāk vairs nebija kurp iet. „Zemes mala!” vēstīja uzraksts manā galvā. Norāde blakus vēstīja: „Uzmanību! Stāva krauja! Nepaslīdiet!” Es skaļi iesmējos. Nepaslīdēt? Es jau biju paslīdējusi... pirms vairākiem gadiem. Liktenīgi paslīdējusi. Es jau biju nokritusi no šīs stāvās kraujas, ko redzēju acu priekšā. Mana dvēsele jau malās starp asajiem akmeņiem, kas bīstami slējās virs melnā ūdens vērpetēm. Bezdibenis, kurā mana dvēsele bija iekritusi jau sen, alka pēc pilnības. Tam nebija gana, arī mana miesa bija nepieciešama.
Stāvēju it kā krustcelēs, nespēdama izšķirties –vai tas ir tikai briesmīgs sapnis, vai skaistā realitāte. Ak, cik nepatīkami būtu pamosties un saprast, ka viss tikai nosapņots! Cerēju, ka vismaz šoreiz dzīve būs žēlīga.
„Ak, skaistā un nolādētā, dziļā un seklā! Tu, kas mērdējusi manu dvēseli badā, tu, kas sējusi manā prātā ļaunuma aizmetņus, tu, kas beidzot tomēr likusi saprast...Lūdzu, piedod!” es iesaucos. Vējš pieņēmās spēkā, cenzdamies nogrūst mani no kraujas dziļajā bezdibeņa rīklē.
„Nē, ne tā!” es nočukstēju un pakāpos pussoli atpakaļ. „Vēl neesmu visu pateikusi. Piedod, ka nenovērtēju tevi, ka nenovērtēju Viņu, ka nenovērtēju... sevi. Piedod par to, ka izniekoju tevi un apsmēju tavas veltes!”
Vējš pierima un pēc kāda mirkļa pazuda pavisam. Manā dvēselē ielija maigs sīrups, kas sasildīja sirdi. Sejai pārslīdēja smaids, dzirdot patiesos, vienkāršos vārdus: „Tev tiek piedots.” Šie vārdi izskanēja tik vienkārši kā pati dzīve. Šis mirklis bija īstais. Šajā mirklī es atrāvos no zemes un traucos prom. Nē, es nelidoju lejup, varbūt tikai mans ķermenis, bet tā jau ir tikai miesa... Mana dvēsele beidzot traucās augšup, beidzot tā lidoja līdz ar putniem, tad augstāk un augstāk... Jūras šalkoņā es dzirdēju vārdus, vārdus no mūžības. Vēja nepiepildītajās alkās es dzirdēju tos. Un, tikai aizkapa balsi dzirdot no putu vērpetēm, sajutu mūžības garu. Un visā pasaulē dzirdēju vārdus –vārdus no mūžības. Un dvēsele pacēlās mākoņos, sajutu sen atņemto varu –mīlestības varu.
Un tur Viņš stāvēja. Es zināju, ka no sākuma Viņš ar mani nerunās un staigās nikns kā pūķis (pūķi –tie mani mīļākie!), tad teiks: „Par ko gan tu domāji, kad aizgāji pie cita? Vai tad es tev reiz neteicu: „Gudrs cilvēks neskatās uz to vien, kas tagad ir, bet domā arī par nākamajiem laikiem”? Ko gan tu izdarīji ar savu dzīvi?”, taču pēc tam ieskaus mani savās rokās un čukstēs, cik ļoti mani mīl. Es zinu, ka tā būs. Tad mēs sadosimies rokās un dosimies pretī mirdzošajiem vārtiem –vārtiem, kas ieved jaunā pasaulē, jaunā dzīvē. Un kad mēs būsim iegājuši, viņš pagriezīs mani pret sevi, satvers manu seju rokās un teiks: „Vai zini, kas apmeties zem mana loga katru rītu dzied? Kāda nomaldījusies mīlestība...”. Un tad sekos skūpsts –skūpsts, kas iesniegsies mūžībā...
(27.02.2008)
  
Šajā dienā vēl autora darbi:
1.Bērnību meklējot
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.67
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.33)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.67)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
Interesantas bildes


Kā aizvietot lamuvārdus darba vietā? /Krievu valodā/
 
 
Zīmējumi

Uz dienvidiem
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 512 Kopā:5047646

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec