|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Vēlais rudens (īsstāsts) | | Ievietojis: Kristofs 200 |
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Viss turpmāk aprakstītais ir reālitātē noticis! Autoram ir zināmi personāži. Un notikuma vieta. Līdz ar to līdzība, ja kāds lasītājs saskata ar savā dzīvē notikušo, izņemot personāžus, nav iespējama!
Atvasaras vakars.
Putni jau gurdeni dzied dziesmas, kā piesaucot tumsas iestāšanos.
Tu izej no mājas, nokāp pa dažiem lieveņa pakāpieniem un pienāc pie manis, kas "stutē" vārtus. Kārtējo reizi kūpinot "zārka naglu". Un viltīgi pasmaidi. Tavās, brūnās krāsas, acīs pavīd nebēdnības dzirksts. Tavu kārdinošo smaržu ietverts es izmetu smēķi, lai baudītu Tavu smaržu aromu. Tavs mazais, skaistais un trauslais augums, kas līdzinās kā Ēģiptes valdnieču attēli, nosegts ar īsiem džinsa auduma svārciņiem un vieglu krekliņu. Nelielās augstpapēžu kurpītes, kuras izceļ vēl vairāk Tava auguma smalkumu, liecina par to, ka Tev kas nešpetns ir padomā.
Maigs un vienlaicīgi ciešs skūpsts, liek man iedrebēties nelielā kaislē. Tavi pirksti pieskaras manām rokām, tad maniem pirkstugaliem... Es iededzos vēlmē!
Pēkšņi Tu pieej pie blakusesošās automašīnas un aicini mani izbraukt kopā kādu līkumu man mazzināmās mazpilsētas ielas daļās. Lai vairāk to iepazītu. Kam, ieraugot dīvaino un kārdinošo spīdumu Tavās burvīgajās acīs, es piekrītu nekavējoties.
Nedaudz palīkumojuši pa pilsētas ielām mēs iebraucam mazdārziņu rajonā. Beidzas gludais ceļa segums un, kopā ar mašīnu, izjūtam vēl necivilizētos Latvijas lauku tipa ceļus.
Automašīnas apgaismojums ceļam nav nepieciešams, jo kāds jau pamanījies iedegt zvaigznes un mēnesi kā prožektorus pirms izrādes sākuma.
Pēkšņi Tu apstādini automašīnu. Motora dūkoņa apklust. Tu vedini mani izkāpt kopā no tās un izjust atvasaras nakts burvību un zvaigžņu neparasto spozmi.
Manu pirkstu pieskāriens Tavējiem. Abpusēja piekļaušanās.
Dažu, vēl neaizmigušu, putnu dziesmu pavadījumā, mēs sākam skūpstīties. Aizven kvēlāk. Iekarstot. Tu, jūtu un iekāres virpulī, sāc trīcēt. Liekas, ka uz šīs planētas esam tikai divi vien palikuši. Arī nakts siltais vējš iekāres karstumu pastiprina. Liekas, ka esam jau pašā karstākajā saunā neviļus iekļuvuši. Tu, itkā aizbildinoties ar lielo karstumu, atver vairākas blūzītes pogas. Tā paverot man skatam Tavas krūtis.
Mana iekāre pamostas kopā ar vēl nekad nejustām nezināmām sajūtām manā ķermenī. Ko pastiprina Tavi kaislīgie skūpsti uz manas sejas un kakla. Pirmatnējā mežonīgumā, manis radītais skūpstu plānais audums, kas līdzinās dūnu maigumam, pārvietojas no Tavas pieres, acu plakstiņiem, vaigiem, lūpām, kakla uz krūtīm. Un slīd arvien zemāk. Skarot jau Tavu skaisto nabas daļiņu.
Abpusēji un vienlaicīgi atvadamies no pēkšņi traucējošajiem krekliem. Un turpinam , mežonīgajā pirmatnīgumā, klāt, viens otra ķermeņus, ar skūpstiem.
Pat zvaigznes ar mēnesi samazina savu spožumu. Lai nebēdnīgajiem putniem un asinskārajiem odiem, tālākais tiktu apslēpts. Un mūsu iekāre netiktu traucēta.
Arvien neizprotamākas jūtas pārņem mūs. Pārvēršot abu sirdspukstus, elpu, tvērienus, skūpstus, glāstus, vienā mežonīgā geparda tvēriena tipa murskulī. Tiek norauti Tavi svārciņi, manas bikses un turpinās iekāres bezprāts. Tajā tiekam ierauti kā akacī, bez izglābšanās iespējām.
Bezprāta bauda un abu ķermeņu laimīgās saplūsmes trīsas skar zāli, automašīnas virsmu un mūs.
Iededzas spožāk debesu spīdekļi. Odi atsāk upuru meklējumus. Divi aizelsušies un laimīgi cilvēku silueti lēni apģērbjas. Sniedzot skūpstus viens otram. Un čukstot pārlaimīgi zīmīgus vārdus-"Mīlu Tevi! Vēlos Tevi! Alkstu! Tu esi mana mīlas priesteriene! Tu esi man Dieva dāvāts! U.c...."-.
Ieskanas automašīnas motors. Atvasaras siltās vēja plūsmas pavadīti, izsakot burvīgus mīlas apliecinājuma vārdus viens otram, viņi dodas uz mājām. Ar mīlestības smaidiem sejās. Un īpašu mirdzumu acīs. Laimīgi...
*** Ja Jums, cienījamie lasītāji, ir vēl vēlme lasīt īsstāstus, kuri nav sagudroti un ir ar reāliem personāžiem un reāliem notikumiem no manas un manu draugu dzīves (gan mīlas,gan smagus dzīvesstāstus), rakstiet atsuksmes. Paldies, ka lasījāt un vērtējāt!***
(07.03.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
