X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Proza
Ardievu
Autors - Titanija
  
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Zilais ezers drūmi mirkšķināja man ar savu stiklaino aci. Paraudzījos tā gludajā virsmā... pēdējo reizi. Tas satvēra manu dvēseli un ieslēdza savā spoguļa virsmā, neļāva tai aiziet. Ezera tumšais ūdens draudīgi apņēma manas potītes un neļāva kāpt ārā, vilka dziļāk, dziļāk un dziļāk saldajā aizmirstībā, solot visu, lūdzot palikt. Tā gribējās padoties, tā gribējās nebēgt un izbaudīt. Tā gribējās vēl pēdējo reizi mesties mīļā spulgača apskāvienos un ļauties, tā gribējās atkal kļūt brīvai... Izlecu no ūdens un metos prom! Ardievu...
Zaļā meža dzīvinošais gaiss atgrieza manī dzīvību, atgrieza to, ko ezers aizturētās dusmās tik nesaudzīgi bija atņēmis. Varēja jau paturēt! Solījusi biju tik daudz, bet nespēju turēt doto vārdu. Tas bija mazākais, ko spēju sniegt aizejot. Taču mežs... mežs bija citāds. Tas nekad nesāpināja, nekad nedusmojās. Tam varēju piekļauties vienmēr, tam vienmēr varēja izsūdzēt bēdu, dalīties priekos. Mežs vienmēr bija pacietīgs, nosvērts un kluss, tikai skumju brīžos tas nolieca savu pinkaino galvu man uz pleca un smagi nopūtās. Noripoja viena asara mīkstajās sūnās, mežs uzņēma to savā klēpī un saudzēja kā nenovērtējamu dārgumu. Tā gribējās atlaisties meža gādīgajās plaukstās, tā gribējās palikt... Izrāvos no miera, no klusuma! Ardievu...
Bērais skaistulis maigi iebakstīja man ar purnu sānā. Tā tumši violetajās acīs atspoguļojās vesela pasaule. Šī pasaule nelūdza mani palikt, tā saprata. Maigi noglaudu gludo, mirdzošo spalvu. Likās, ka iekšā kaut kas uzsprāgst, likās, ka kāda pasaule manī ir sadalījusies mazos gabaliņos. Šī šķiršanās bija visgrūtākā, vissāpīgākā. Asaras pazuda zīdainajā spalvā, un rokas drudžaini glāstīja spēcīgo dzīvnieka kaklu... lai atcerētos, lai nekad neaizmirstu, ieslēgtu dziļi sirdī. Pametu visskaistāko! Ardievu...
Atvadas. Cik sekli un pelēki izskanēja šis vārds, taču spēja sagraut. Tas sagrāva mani. Atlika doties tālāk, tikai neatskatīties. Tikai neatskatīties! Prom!
Ceļš par mani smējās. Tas atņirdza savu betona muti un smējās pilnā kaklā. Baltā, raustītā līnija bailēs trīcēja tā dobjo smieklu pavadībā. Jutu, kā tas trīc zem manām kājām. Dusmas par bezspēcību grauza kā termīts... no iekšpuses. Es nespēju pakustēties. Nezinu, kas turēja mani uz vietas. Vai tā bija apziņa, ka nekas vairs nemainīsies, ka nekas vairs nekļūs labāks, bet varbūt tās bija zaudējuma sāpes, ne tik ļoti par to, kas bija noticis, bet... par to kas vēl varēja notikt.
Un tad tā nāca. Robeža. Jau spēru soli, lai pārkāptu, lai aizmirstu, bet kaut kas mani apturēja. Balss... šī balss lika sastingt uz vietas un nokaunēties. Kāds, no kura es tik ļoti biju vairījusies atvadīties, bija man tieši aiz muguras. Pagriezos, lai uzmestu pēdējo skatienu Vidzemei, kas vienmēr stiepās augšup un cēla mani līdz, Zemgalei, kas iemācīja man priecāties par gluži ikdienišķām lietām, Kurzemei, kas vienmēr likās tik tāla un sveša, taču tik un tā vilināja mani mesties tās skavās un... Latgalei, kas audzināja mani kā māte, kas priecēja mani ar visskaistāko –ar cilvēku smaidiem, dabas krāšņumu un... mājām?
Ak, cik sveša es sev biju, cik sveša es biju Latvijai, mājām. Latvija man bija devusi visu, bet es nebiju spējusi to novērtēt! Biju tiekusies pēc naudas, pēc varas, pēc pārticības, bet... tas viss bija tepat! Tepat līdzās, piemājas upītē, mežā aiz tās, ābelē, kuras zari vienmēr bija patvērums no brāļa negantībām. Tas viss bija tepat, manā acu priekšā, iznira no atmiņām. Kā maza, nerātna meitene no krūmu biežņas izskrēja meitene, netīru muti, sēņu pilnu groziņu un nopietnu izteiksmi. Viņa mani vairs nepazina! Un es vairs nepzinu sevi. Un līdzās viņai ar nosodošu skatienu manī vērās Latvija. Maigi sakļaudama rokas ap meitenītes pleciem un noglāstīdama viņas galvu, tā paraudzījās manī.
Ak, Latvija! Nekad tavās acīs nebiju redzējusi tik daudz skumju. No kurienes tās radušās? Vai mana aiziešana tavā pierē iegrauzusi tik daudz rievu, vai tās bija tikai upju izgrauztās gultnes? Vai manas asaras bija piepildījušas ezerus, vai varbūt tās bija debesu asaras, kas tagad plūda pār maniem un taviem vaigiem? Varbūt tās bija tikai vēja šalkas, bet... varbūt tava klusā nopūta, kas liecināja par to, ka nekas vairs nebūs kā agrāk. Nekad vairs es neraustīšu tavas zeltainās bizes un nešūpošos ābeles zaros, kāri plūkdama gardos ābolus. Nekad vairs es nepāršķelšu spoguļgludo virsmu, ienirdama tavos dzīvības ūdeņos, nekad vairs nedziedāšu mežam un neuzklausīšu tā sāpi. Nekad nejutīšu zirga kņudinošo, satraukto elpu uz sava kakla. Nekad vairs... bet varbūt?
Tik grūti aiziet. Ak, Latvija, ļauj nodziedāt tev atvadu dziesmu! Dziesmu bez vārdiem, bez melodijas –sirds dziesmu, dvēseles dziesmu. Ļauj vēl pēdējo reizi ar skatienu skaut vilinošās tāles, tāles, ko vairs nebūs lemts iepazīt. Ļauj noglāstīt spēcinošo, auglīgo zemi, kas mierīgi pacieta mana svara spiedienu, ļauj pēdējo reizi apgulties zaļajā, smaržīgajā zālē un atkal atgūt savu bērnību... pārdzīvot to vēlreiz un smieties par taureņa spārnu vieglo, tikko sajūtamo pieskārienu. Paņem mani vēl pēdējo reizi rokās, ieaijā un nodziedi to smeldzīgi aizkustinošo melodiju: „Nekur nav tik labi kā mājās”, noglāsti manu degungalu un palaid. Nedod man neko, viss, kas man vajadzīgs, mūžam saglabāsies manās atmiņās, manā sirdī. Viss, kas man vajadzīgs, ir tavs mātišķais smaids, maigais glāsts un cerība, ka reiz atgriezīšos.
Ardievu, Latvija! Kaut mana miesa vairs nepiederēs tev, mana dvēsele vienmēr sēdēs tajā pašā vecajā ābeles zarā un, šūpojot savas mazās kajiņas, smaidīs un dziedās tev par prieku. Ardievu...
(18.03.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 9.33
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.33)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.33)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 9.33)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
bez smecera (16.09.2019, 13:42)Iemeslu daudz un dažādu, un ne vienmēr vajag publicēt visus dzejoļus. Patlaban strādāju pie citu žanru darbiem ;)CM_Mike (16.09.2019, 11:52)ā, tātad bija nopietns iemesls.bez smecera (15.09.2019, 21:47)Autori>Jānis Šišlo>Neizdotās grāmatas
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunā gada vakars klusi
Panācies uz Tavu pusi -
Atver durvis, iekšā sauc,
Lej pa simts un ārā trauc! ...
Interesantas bildes


Focus
 
 
Zīmējumi

Barikāžu laiks
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas

Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 692 Kopā:5045482

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.1 sec