|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | Zilās prērijas gars.1.nodaļa  | | Ievietojis: Titanija |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Divas māsas tiek ierautas brīnumu un šausmu pilnā pasaulē. Pasaulē, kurā it visur mīt noslēpumi... pasaulē, kurā slēpjas arī viņu pagātne. Pagātnes un nākotnes meklējumos tiek atrasts daudz vairāk nekā sākumā varam izteloties...
Zilajā dūmakā gluži nekas nebija saskatāms. Kaut kur tās dziļumā dobji dunēja tādi kā ūdens dārdi. Mirklī, kad likās, ka dūmaka tūdaļ izklīdīs, tā atkal piepildīja visu tuvāko apkārtni, un nu vairāk kā metra attālumā pilnīgi nekas nebija redzams. Nebija -nekā -ne zemes, ne debesu, ne koku, ne saules -nekā... Bet šķiet, ka šeit arī neiederētos nekas no tā visa. Te nebija virziena, kurp doties, tāpat kā nebija ceļa, pa kuru šeit nokļūt. Šo vietu nevarēja atrast vienkārši tāpat, bez nopietna iemesla. Tas, kurš to no sirds vēlēsies, nokļūs šeit. Ceļa nav un nebūs, tas jāiemin pašam, jo šeit nevar nokļūt pa citu iemīto taku. Nav tādas taustāmas kartes, pēc kuras vadoties, var nonākt šai vietā, karte ir tava paša sirds. Un tad šeit var atrast visu ilgu, sapņu un cerību piepildījumu, bet, ja tu nezināsi, ko gribi, tu nekad neieraudzīsi tos milzīgos plašumus, kas te paveras, nekad neizdzirdēsi zāles šalkoņu un mākoņu rāmo plūdumu pa debesu okeānu, nekad nejutīsi vēja rāmo, bet reizē arī satraukto elpu uz savas miesas. Nekad tu nesasmaržosi pļavas un meža vilinošo smaržu. Tu redzēsi tikai drūmo, nepanesamo un tracinoši kluso dūmaku. Tu dzirdēsi tikai burbuļojošo klusumu un zem kājām jutīsi tikai tukšumu. Lai cik tālu tu ietu, tu nekad nepieskarsies kokam, neiekāpsi peļķē un nekad nesadzirdēsi dzīvnieka straujo elpu. Tikai ar atraisītu prātu un tīru sirdi tev izdosies sajust Zilās Prērijas garu... –Brenna gandrīz čukstus pabeidza savu stāstu. Liānas acis mirdzēja sajūsmā.
-Tas bija lieliski! –viņa pacilāti iesaucās.
- Kad reiz tu beigsi? Tu velti šķied gan savu, gan mūsu dārgo laiku, -Rovena dusmīga piecēlās no atzveltnes krēsla uz kura bija sēdējusi, un piegāja pie loga. Viņa pati nesaprata, kas bija tas, kas tomēr lika viņai šodien noklausīties Brennas pasaku. Jau neskaitāmas reizes viņa bija pūlējusies pierunāt Rovenu kaut nedaudz paklausīties par „brīnumaino Dūmakaino zemi” un šoreiz Rovena piekrita. Kāpēc?
Jau bērnībā, Rovena bija dzirdējusi, kā Brenna stāsta Liānai pasakas par Prēriju, par mošķiem, raganām, vienradžiem un citiem mistiskiem zvēriem, kas dzīvoja viņas iemīļotajā pasaulē. Viss izklausījās tik ticami un Rovena nosprieda, ka ir tikai divas iespējas: vai nu Brennai tiešām bija izcils talants likt noticēt, vai arī Dūmakainā Zeme patiešām eksistēja. Lai arī cik ļoti viņai negribējās atzīt, ka Brenna ir lieliska stāstniece, doma par to, ka varētu eksistēt, kāda brīnumaina zeme... Rovena saviebās no šīs neprātīgās domas un gandīz iesmējās. Viņai vairāk nebija trīspadsmit gadu, kad viņa varēja noticēt visam. Atceroties savu bērnību, Rovena nodrebēja. Viņa nespēja to atcerēties... viņa negribēja atcerēties... viņa cerēja, ka nekad vairs to neatcerēsies... nekad...
- Mammu, vai arī mēs kādreiz dosimies meklēt Zilo Prēriju? Man sāk likties, ka tāda zeme patiesi pastāv... –Liāna sapņaini murmināja.
- Varbūt, dārgumiņ, viss ir iespējams... –Brenna noslēpumaini nočukstēja. Pēdējā laikā Brenna bija kļuvusi pagalam nopietna. Likās, ka viņa zina, ko tādu, par ko abām meitenēm nebija ne jausmas. Agrāk Brenna bija ļoti smaidoša un gandrīz vienmēr bija labā omā. Tagad likās, ka uz viņas pleciem gulst milzu sagums, bet tā vietā, lai tiktu galā ar to, kas viņu nospieda, Brenna noņēmās ar šo sasodīto Prēriju... Nemitīgi viņa aicināja meitenes apsēsties un noklausīties vēl kaut ko, par šo „ brīnumiem bagāto zemi” ,kā viņa pati to dēvēja.
- Brenna! –strauji apgriezusies, Rovena raudzījās mātei tieši acīs. Meitene māti vienmēr sauca vārdā. Viņa pati nespēja to izskaidrot, taču liekas, ka māte pret to neiebilda. Nekad viņa nebija meitenei to aizrādījusi vai pārmetusi. Rovenai likās nedabiski saukt Brennu par māti. Rovena bija ilgi par to domājusi, bet tad nospriedusi, ka nav vērts lieki lauzīt galvu par to, ko viņa tāpat nespēja izskaidrot.
- Nejauc meitenei galvu! Pēdējā laikā tu to tik vien dari. Tu labi zini, ka tāda Dūmakainā zeme neeksistē. Es nebrīnītos, ja tu tūliņ sakravātu ceļasomu un dotos turp! Pietiks reiz muļķību, dzīve nav pasaka! Kas notiek, Brenna? –Rovena juta, ka tūdaļ zaudēs savaldību, bet Liāna blenza uz viņu ar lielām acīm.
- Drīz tu uzzināsi... – bija vienīgais, ko Brenna noteica. Piecēlusies no krēsla, viņa piegāja pie durvīm un smagi nopūtusies teica:
- Es tagad aizbraukšu līdz veikalam un nopirkšu kaut ko vakariņām, -un pasniegusi grāmatu Liānai, viņa izgāja pa durvīm.
- Viņa ir kļuvusi tik dīvaina, –Rovena domīgi teica, skatīdamās uz durvīm, kas bija lēni aizvērušās aiz Brennas muguras.
- Man patīk mammas stāstītās pasakas, -paraustījusi plecus, Liāna devās uz mātes darbistabu. Rovena viesistabā palika viena. Vēl ilgi viņa raudzījās uz durvīm, kas bija aizvērušās no sākuma Brennai, tad Liānai aiz muguras. Rovena nesaprata, kas notiek ar māti, ar Liānu un ar viņu pašu. Agrāk viņa bija laimīga... Agrāk viss bija tik vienkārši un dzīve bija paska... bija.
- Nē! Nekad es vairs par to nedomāšu! Nekad! –Rovena iekliedzās, jo juta, ka atmiņas atkal zogas viņas prātā. Viņa nedrīkstēja to pieļaut, jo juta, ka tad notiktu kaut kas briesmīgs.
Taču Rovenai vēl nebija ne jausmas, ka tas vēl ir tikai sākums un pats briesmīgākais tikai vēl priekšā...
Atvērusi mātes darbistabas durvis, Liāna smagi nopūšoties, atslīga pret durvīm un lēnām noslīdēja uz grīdas. Nedroši viņa atvēra grāmatas pirmo vāku. Agrāk māte nekad netika viņai devusi savu grāmatu, bet tagad... māte tik ļoti bija sakāpinājusi Lānas interesi par Dūmakaino zemi, ka viņa alka uzzināt arvien vairāk un vairāk. Dīvaini, ka māte nekad nestāstīja, kur viņa ņēmusi šo dīvaino grāmatu.
Meitene neticami ātri iegrima lasīšanā. Sākumā bija stāstīts par pūķiem, vienradžiem, fejām, elfiem un citiem skaistiem radījumiem. Briesmoņi, kuru ilkņi bija tik gari kā viņa pati un tik asi kā tikko trīts zobens, fejas, kas bija tik skaistas kā pavasara rīts un veiklas kā ķirzakas, putni, kas bija tik krāšņi, ka pirmo reizi tos ieraugot elpa aizrāvās un kuru balsis aizskanēja kā dzirkstošs strauts... Viss... viss šai grāmatā atdzīvojās un likās, ka dzīvs bijis vienmēr. Liānai likās, ka visi šie tēli patiesi eksistē un dzīvo kādā cilvēka neatklātā, brīnumu pilnā zemē.
Pēkšņi kāds ar skaļu blīkšķi ietriecās durvīs, aiz kurām bija Liāna. Uztrūkusies Liāna nespēja aptvert, kas tikko bija noticis. Viņa gulēja uz paklāja un grāmata mētājās līdzās. Vai viņa patiesi bija aizsnaudusies? Tas taču nebija iespējams! Aiz durvīm viņa izdzirdēja vaidu. Paķērusi grāmatu padusē un pielēkusi kājās, Liāna atrāva durvis. Aiz tām, uz grīdas, sēdēja Rovena. Viņas sejā bija dīvaina izteiksme, kas neko neizteica.
-Rovena, piedod! Es... Es negribēju... sēdēju aiz durvīm un sajutu tavu triecienu... māsiņ... ak, tu nabadzīte. Vai stipri sāp? Lasīju... grāmatu. Tā bija... Rovena? –meitene apklusa, jo māsa sāka raustīt viņas svārku strēmeli. Liāna pietupās un saņēma māsas seju rokās.
-Kas noticis? Vai tu tik stipri sasities? –viņa nesaprašanā jautāja.
-Brenna... –bija vienīgais vārds, ko Rovena dabūja pār savām lūpām. Parasti tieši viņa bija savaldīgākā no abām, bet Liāna jau nezināja, kas bija noticis.
Liāna juta, ka bija noticis kaut kas briesmīgs un, uzrāvusi māsu kājās, metās pa gaiteni uz priekšu. Nogriezusies ap stūri, viņa metās lejā pa kāpnēm. Noskrējusi lejā, viņa pamanīja, ka pie durvīm stāv policisti. Viņi bija divi un abu sejas bija drūmas.
-K-kas...kas noticis? –Liāna čukstēja. Viņas lūpas drebēja un vārdi tik tikko nokļuva klusajā priekšnamā. Taču policisti dzirdēja, ko Liāna jautāja.
-Brenna. Vai pazīstat viņu? Viņa nosauca šo adresi. Meitene, kas atvēra durvis, atstāja mūs bez atbildes un mēs nezinām, ko domāt...Vai pazīstat Brennu? Brennu Ajo?
-Viņa ir mūsu māte! Kas viņai kaiš? Kur viņa ir? –Liāna panikā iekliedzās.
-Viņa cieta negadījumā. Automašīna, kuru vadīja jūsu māte, nolidoja no kraujas pie Ellas klints. Tagad viņa ir slimnīcā. Jūsu telefons nedarbojās, tāpēc esam šeit, lai nogādātu jūs pie viņas. Nāciet.
-Kā mamma jūtas? –Liāna nobālējusi jautāja. Viņas acīs atspoguļojās šausmas. Rovenas sejā neatspoguļojās pilnīgi nekas. Likās, ka viņa ir iegrimusi transā.
-Par viņas stāvokli mūs neinformēja, bet to, ka viņa ir dzīva, mēs zinām. Tagad nāciet, lūdzu, –viens no policistiem atvēra durvis un Liāna izskrēja ārā, Rovena kā robots viņai sekoja. Liāna satraukumā aizmirsa nolikt grāmatu un atstāja māju kopā ar to. Līdzko visi bija iekāpuši mašīnā, tā strauji uzņēma ātrumu un aiztraucās pilsētas virzienā.
Rovena pat nepamanīja, ka mašīna ir apstājusies un Liāna velk viņu no tās ārā. Viņa truli blenza uz priekšu. Viņu pārsteidza māsas savaldība, bet varbūt tas bija tikai šoks, kas neļāva Liānai pilnīgi apzināties to, kas bija noticis.
Lai gan Liāna ar pūlēm izvilka viņu no automašīnas un nostādīja uz kājām, tās neklausīja. Ar milzīgām pūlēm viņa centās nostāvēt, bet likās, ka kāds nezināms spēks velk viņu uz leju. Ar vienu roku pieķērusies pie automašīnas durvīm, viņa centās izvilkt otru roku no māsas tvēriena. Likās, ka ausis vai pušu plēš pilsētas troksnis. Rovenai šķita, ka viņa tūdaļ sajuks prātā, bet tad... mākoņi... balti mākoņi... ko gan viņa darīja šai mākoņu paradīzē? Rovena peldēja... likās, ka mākoņi nes viņu sev līdzi. Rovena iekrita mākonī...
-Jaunkundz... jaunkundz? –kāda sveša balss centās ielauzties viņas prātā. Ķermenī bija ielijis dīvains smagums. Kājas bija kā no vates. Rovena peldēja... peldēja... peldēja. Mākoņi –pūkaini un mīksti. Aicinoši. Kārdinoši. Un kāpēc tad ne? Atlaisties uz mazu brītiņu. Aizmigt. Gulēt. Nekad nepamosties.
-Rovena, ak, Rovena, -Liāna šņukstēja māsai pie auss, -māmiņa... Rovena mosties... mēs drīz varēsim pie viņas ieiet... Rovena!
Rovena it kā no liela attāluma dzirdēja māsas saraustīto balsi. Viņa lēnām atvēra acis. Plakstiņi bija tik smagi! Balti griesti...
Rovena palūkojās apkārt, viņa gulēja kādā palātā. Viss vēl miglojās, bet sev blakus viņa saskatīja Liānas stāvu. Pamazām viss sāka skaidroties, bet kāda sieviete baltā uzsvārcī, Rovenai pie deguna piebāza spirta pudelīti. Vēderā viss sagriezās un meitenei šķita, ka viņa tūlīt vems. Atgrūdusi medmāsas roku, viņa piecēlās sēdus, taču medmāsa lika gulties atpakaļ. Rovena ietiepīgi izslējās.
- Ar mani viss kārtībā, -viņa izdvesa, kaut arī juta, ka tas tā nemaz nav. Viņa nesaprata, kādēļ bija paģībusi. Vienā mirklī viņai bija palicis tik slikti varbūt arī labi, taču viņa vairs nespēja nostāvēt.
- Jums vēl mirklīti vajadzētu atpūsties, -medmāsa aizrādīja, bet Rovena piecēlās kājās un devās laukā no palātas. Slimnīca viņai uzdzina šermuļus. Medmāsa grasījās Rovenu aizturēt, bet Liāna aizstājās māsai priekšā.
- Viņai patiesi nekas nekait. Ļaujiet viņai iet. Tas bija tikai nenozīmīgs ģībonis, -viņa teica.
- Tad lai tas paliek uz jūsu atbildību! –medmāsa pikti noskaldīja, savāca zāļu pudelītes un atstāja Liāna palātā vienu.
Izgājusi no palātas, Liāna redzēja, ka Rovena ir apsēdusies krēslā, bet pa gaiteni uz viņas pusi dodas ārsts. Ārsta seja bija drūma un Liāna metās pie viņa.
- Kā klājas mammai? –viņa nepacietīgi jautāja. Ārsts pasmaidīja un pamāja ar galvu. Pār Liānas lūpām izlauzās atvieglojuma nopūta.
- Kas noticis ar Brennu? –Rovena beidzot juta, ka var parunāt un vērsās pie ārsta, -tikai, lūdzu, sakiet patiesību... –viņa uzstāja.
- Jūsu māte ir guvusi traumas, bet tas nav nekas nopietns. Gan jau drīz viņa būs uz kājām, -ārsts pasmaidīja.
- Aizvediet mūs pie viņas, –Rovena pavēlēja. Ārsts domīgi saknieba lūpas, bet tad pamāja meitenēm, lai seko.
Ārsts veda viņas pa garu gaiteni. Tā sienas bija balti krāsotas. Rovenai šīs sienas uzdzina šermuļus, un pār muguru pārskrēja baiļu skudriņas. Šī vieta viņai iedvesa šausmas. Gar gaiteņa sienām bija durvis...daudz durvju un doma, ka aiz visām šīm durvīm gulēja slimi, savainoti, mirstoši cilvēki...Rovenai palika slikti jau no domas vien.
Ārsts apstājās pie pēdējām durvīm pa labi un atvēra tās. Viņš mudināja meitenes nākt iekšā. Liāna palātā iegāja pirmā un acumirklī nometās uz ceļiem pie Brennas gultas. Rovena apstājās māsai aiz muguras.
Brenna izskatījās ļoti bāla un uz sejas viņai bija dažas skrambas. Viņa mierīgi gulēja gultā, acis bija aizvērtas. Neskatoties uz skrambām un apsaitēto galvu, viņa izskatījās kā parasti, bet... šis neparastais bālums... un tikai monitors rādīja, ka sirds darbojas , tātad –viņa ir dzīva.
Tikai tagad Rovena sāka aptvert, ka dzīvība ir kaut kas tāds, ar ko nevar spēlēties, jo tā varēja aprauties vienā mirklī. Tikko tu brauc ar mašīnu, klausies mūziku un domā: „ar mani jau nu nekas briesmīgs nevar notikt,” bet nākamajā mirklī tu guli slimnīcā un tava dzīvība karājas mata galā... Par laimi Brennu tāds liktenis negaidīja, bet, vai ir vērts ziedot savu dzīvību tam, lai uzzinātu, vai tiešām ar tevi nekas nevar notikt? Rovena uzskatīja, ka nāve ir visšausmīgākais, kas vien var notikt ar cilvēku un ne tikai... Tikai tagad Rovena sāka prātot kā būtu, ja māte nomirtu. Laikam jau viņai nāktos raudāt. Visi taču raud, ja zaudē kādu tuvu vai mīļu cilvēku. Dažkārt meitene ienīda sevi par to, ka nespēj izjust tik spēcīgas jūtas pret māti, kāds izjuta Liāna. Viņa ienīda sevi par to, dažkārt viņa ienīda Liānu, bet jo vairāk viņa ienīda māti, ka šķietami viņai tas bija vienalga. Rovena prātoja kā tas varētu būt, atkal spēt raudāt... Kopš trīspadsmit gadu vecuma viņa vairāk ne reizi nebija raudājusi. Viņa arī negrasījās to darīt... nekad vairs.
Pēkšņi kā zibens ķerta, viņa atgriezās realitātē. Liāna sēdēja pie Brennas gultas. Rovena redzēja, kā māsa paņēma un saspieda slimnieces roku. Arī Rovena, gluži nemanot, bija noslīdējusi uz ceļiem blakus Brennai. Viņai noteikti pietrūktu Brennas, ja viņa nomirtu! Viņa atcerējās to, kā Brenna bērnībā bija viņu paņēmusi uz rokām un auklējusi, līdz meitene iemiga. Viņa atcerējās tos jaukos mirkļus, kad no rītiem ar smaidu tika modināta brokastīs, atcerējās svaigi ceptu pankūku smaržu, Brennas izsvaidītos apģērba gabalus, kad viņa, pārgurusi pēc smagās darba dienas iekāpa karstā, pēc lavandas smaržojošā vannā. Tāpat viņas smaržas, maigumu, glāstus, dzirkstošos smieklus un dzidri zilo acu mirdzumu.Ak, vai, viņai pietrūktu tik daudz kā...visa. Tikai tagad Rovena saprata, ko zaudētu. Taču tā nenotiks... nekad...
- Neraudi, Liāna! Tas nepalīdzēs! Mums jābūt stiprām...viņa drīz atkal būs uz kājām, –Rovena teica un saspieda māsas plecu.
- Pareizi, pavisam drīz... –tā bija Brenna, kas ierunājās, un meitenes palūkojās uz viņu. Viņas acis bija pavērtas un miglaini raudzījās baltajos griestos.
- Māmiņ, -Liāna čukstēja.
- Brenna... –Rovena apsēdās uz gultas malas.
- Ak, meitenes... –Brenna vārgi čukstēja.
- Nerunā, tas var kaitēt, –Rovena uzlika arī savu roku uz Brennas rokas.
- Avārija...tā nebija nejauša... –Brenna izdvesa.
(25.03.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1892
Kopā:6424788
|
| |
| |
|
Autori
