|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Pencis, vīns un kleita | | Ievietojis: venija |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Logs bija atvērts līdz galam vaļā, karstais gaiss virtuvē mijās ar kartupeļu kastroļa tvaikiem. „Pencis,” tā kartupeļu biezputru bija saukusi mana vecvecmamma. Kartupeļi vēl tikai vārījās, bet garšu mutē jau varēja sajust. Zeltaina, miltaina mutē kūstoša putra, pārkaisīta ar tikko dārzā noplūktiem lociņiem un dillēm. Tādu es atcerējos to no bērnība un tāda tā būs arī tagad.
Uzvilkusi savu balto kleitu ar dzeltenām puķēm, es sēdēju pie loga un gaidīju, kad izvārīsies kartupeļi un kad pa piebraucamo celiņu kāds nāks. Vajadzēja ilgu laiku, lai saņemtos uzvilkt to kleitu un uzaicinātu viņu uz pusdienām. Toreiz man arī bija tā kleita un mamma bija uzvārījusi kartupeļu biezputru. Tad gan biju naivāka un mazliet apaļāka, jo tagad kleita pavisam vaļīgi uzguļas uz mana auguma, vairāk atgādinot halātu. Bet tagad jau neesmu īpaši mainījusies naivuma ziņā un tā kleita tomēr bija neticami skaista un burvīgi piemērota karstām vasaras dienām un atmiņām.
Ūdeni nolējusi, es no visa spēka stampāju kartupeļus ar karoti, jo biju aizmirusi stampiņu paņemt no Rīgas. Karstais tvaiks un diena lika manai sejai pietvīkt sārtai jo sārtai un no manas ilgi veidotās frizūras nepaklausīgi šķipsnas līda ārā un te ..
- Sveiciens, jūsmājās!
Sastingums un prātā doma, griezties riņķī tāpat vai mēģināt dabūt no rokām nost pielipušos kartupeļus un pielabot matus. Manai kleitai nepavisam nepiestāvēja saimnieces āriene, tā drīzāk bija pilsētnieces kleita, kurā varēja iet un pasēdēt kafejnīcā.
Griezties tāpat.
- Nu sveiks, sveiks! Iztraucēji mani gan tādā neērtā brīdī – ne mati kārtībā, ne rokas tīras, ne ēdiens gatavs, būs vien jāiet prom un tad jānāk vēlreiz!
Es vienmēr muļķīgi jokoju brīžos, kad to vajag vismazāk.
Viņš ienāca virtuvē, uz galda nolika vieglu sarkanvīnu un ieriktējās uz ķeblīša blakus palodzei.
- Kādu glāzi slāpju veldzēšanai?
- O, labprāt, vienīgi šādā karstumā ar glāzi būs jau pa daudz.
Atkal tie mani muļķīgie joki.
Viņš salēja vīnu un mēs uzsaucām tostu par karstām vasarām un vēsiem dzērieniem. Pēc trīs malciņiem vīna, penča izlikšanas uz šķīvja un mana gājiena pēc dillēm, sarunas raisījās pavisam viegli.
- Stāsti, kā tad tev ir gājis?
- Nu beidz, mēs satiekamies teju katru dienu un tu prasi tā it kā nebūtu mani gadu saticis.
- Teorētiski jau tas tā arī ir..
- Nesmīdini mani, tu labi zini, kur es strādāju un ko daru brīvajā laikā.
- Un citādāk?
- Tu domā TĀ? Nu nē, esmu viena. Kā smejies biznesa sieviete.
- Nu jā, tad jau man jābūt pagodinātam, ka uzaicinājāt mani vakariņās, priekšnieces kundze!
- Bet, protams, tev jau allaž patikušas lomu spēles.
Klusums. Mani stulbie, stulbie joki. Mēģināsim atgūt vīna vieglumu.
- Tas bija joks. Nu gluži kā Plikpauris ķemmējas.
Un cenšoties laboties, es vēl vairāk visu sabojāju, sirsnīgi smejoties par savu joku.
- Es jau biju aizmirsis cik nebēdnīgi tu smejies.
Es apklusu. Mans nebēdnīgums it nemaz nebija tā īpašība, kuru būtu gribējusi atcerēties. Varbūt nevajadzēja vilkt to kleitu. Varbūt nevajadzēja taisīt penci. Karstā laikā pie sirds labāk iet kefīra aukstās zupas.
- Zini, pagājušovasar tas viss tā nejauki sanāca.
- Viss taču ir kārtībā. Tas sen jau aizmirst.
Un tomēr tā bija klaja melošana. Šajā mājā pilnīgi viss atgādināja par pagājušo vasaru – ķeblītis, palodze, viņa rokas, kas smaržoja pēc dillēm, soliņš pie mājas un izpīpētās cigaretes. Nu jau arī vīns un mana sasodītā kleita.
Ēdot manas sasaldētās zemenes no pagājušās vasaras, mēs runājām par visu – par darbu un inflāciju, par Rīgas krogiem un mūsu draugiem, par kāzām, kas būs pēc nedēļas un par to, ka neskatoties uz vēlo laiku, karstums nemazinās. Vīns bija darījis savu.
- Zini, mēs jau arī tagad būtu varējuši..
- Nu, nē. Mums nekad, nekas nebūtu iznācis.
- Domāju, tās kāzas varēja būt arī mūsu.
- ...
Vienu dienu ar lielo burtu es nodzīvoju pagājušovasar un šovasar. No rīta viņš aizgāja agri, es jutu kā diļļu smarža noglāsta manu vaigu. Jutu kā viņš atver logu un ļauj rīta dzestrumam ienākt istabā. Viņš pieliecās un man ausī iečukstēja: „Un tā mēs katrs pa vienai vasarai”. Nezinu vai viņš zināja, ka esmu nomodā vai cerēja. Bet varbūt tas bija vajadzīgs viņam pašam, kā apliecinājums, ka arī nākamvasar būs pencis, vīns un mana kleita.
(31.03.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
