X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Autori | Arturs M_ | Stāsti |
Baltās pērles
  
Ievietojis: ArtursM_ |
Komentāri (25)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

Nannija ir pusaudze ar sev raksturīgu stilu un izdomu. Viņa ģērbjas visai piemīlīgās krāsas drēbēs, nēsā dažāda veida apavus, bet visbiežāk – jaunās kolekcijas kurpes, kuras ir deviņdesmito gadu stilā. Pārsvarā viņas aksesuāri ir mantoti no viņas vecmāmiņas – grezni auskari, rokassprādzes, milzīgi gredzeni un kaklarotas. Visi viņi ir ar savu pieredzi, savu stāstu, skumjām ,priekiem vai asarām bagāti. Katrs aksesuārs, ja vien spētu runāt, varētu Nannijai pastāstīt to, ko neviens nekad nav ne dzirdējis , ne redzējis. Visai mīļas Nannijai ir vecmāmiņas baltās Austrālijas pērles, kuras Nannija ir ieguvusi pavisam nesen, pēc mātes piecdesmitās dzimšanas dienas. Un tās viņa tagad valkā gandrīz vienmēr un visur, jo pēc pirmās uzlikšanas kaklā, pērles tā kā ir apbūrušas viņas izsmalcināto gaumi un prātu. Vecmāmiņa pērles ir pirkusi no kāda juveliera Austrumu zemē, un pēc Nannijas mātes vārdiem – šīs pērles ir vienīgā eksemplārā, kuras ir iegūtas Klusajā okeānā pie Austrālijas krastiem. Nannija ir saskaitījusi, ka virtenē kopā ir piecdesmit pērles un viņa mēģināja saskatīt kādu likumsakarību, jo skaitļa piecdesmit tiešā grozīšanās ap viņas dzīvi, neizkrita viņai no prāta.

Pērļu iedarbība uz Nanniju bija valdzinoša, spēcīga un neizskaidrojama. Meitene sāka padziļināti interesēties par dabu un tās burvību. Viņa sāka vairāk laika pavadīt ārpus mājas brīvā dabā un svaigā gaisā. Meitenes acis kļuva dzidras, piepildītas un lielas. Nannija ar savām milzīgi dzidrām acīm sāka pamanīt burvīgākos akmeņus jebkurā laikā un vietā. Viņas acu skatiens bieži sāka vērsties uz zemi, tāpēc apkārtnē esošo kārtību vai nekārtību Nannija sāka nepamanīt. Meitene burtiski iegrima sevī un noslīka dziļi jo dziļi kā kaut kādā seansā pie psihologa, kurš Nanniju iemidzināja hipnozes varā.

Nannijas māte joprojām atradās Spānijā, jo viņas draugs viņai uz piecdesmito dzimšanas dienu bija uzdāvinājis divas biļetes uz Spānijas silto kūrortu. Jā, Nannijai tēvs tagad jau dzīvoja citur, bet tieši šobrīd viņš bija tas, kas pieskata meiteni, kad māte ir ceļojumā kopā ar savu draugu jeb mīļāko, jo oficiāli viņas vecāki vēl nebija izšķīrušies un divus mēnešus pirms - viņi vēl bija kopā – visi trīs kā pilnvērtīgs ģimenes sastāvs. Viņa bija laimīga, ka viņa ar tēvu dzīvos veselas divas nedēļas, kā vecajos, labajos laikos.

Pagāja nedēļa. Visiem apkārtējiem likās ,ka pagājis ir kāds gads, jo izmaiņas Nannijas uzvedībā, manierēs un runāšanas stilā bija manāmas pat ar neapbruņotu acs kaktiņu. Nannija sēdēja pie virtuves lielā un apaļā galda, atspiedusies pret ozolkoka krēsla malu. Bļodā viņa sev bija iebērusies veselīgās pārslas un uzlējusi pienu. Lēnām viņa karoti slēja bļodas dibenā un pēc tam cēla to sev pie mutes. Viņas mehāniskās kustības turpinājās, kamēr bļoda bija tukša un kamēr karote sāka rīvēties gar bļodas emalju. Viņas mirdzošās acis bija aizņemtas ar ko citu, jo pārslas nekādas siltas emocijas Nannijā neizraisīja, tāpēc Nannija skatījās ārā pa logu, kurš atradās gandrīz viņai mugurpusē, nedaudz vairāk pa labi. Skatiens bieži noslīdēja arī uz palodzes malu, kur bija nolikti pieci Nannijas atrastie akmeņi. Tie mirdzēja un laistījās rīta saulītē. Nannija bieži miedza acis, skatīdamās uz akmeņiem, jo tie tik spilgti atstaroja saules gaismu kā negribēdami sasildīties tajā. Ja Nannija varētu, tad tā visu dienu vārtītos siltās saulītes apskāvienos un uz dīvāna murrātu kā laimīgākais kaķis, kuram nekas nav jādara, izņemot būt smukam un piemīlīgam. Nobaudīdama savas ik rīta brokastis, Nannija ielika traukus izlietnē, noslaucīja galdu un devās uz koridoru, lai saģērbtos un dotos uz skolu. Tā kā bija pavasara laiks un ārā spīdēja silta saulīte, Nannija neko siltu nevilka. Viņa ātri bija gatava. Iemezdama pēdējos acu skatienus spogulī, viņa paķēra somu uz izskrēja trepju telpā, skaļi aizcirzdama aiz sevis durvis. Bet baltās pērles palika uz spoguļmalas –vienas kā nekam nederīgas, prastas un pamestas.

Nannija pa trepēm lejā pārvietojās savā mehāniski iestrādātajā ātrumā. Viņa nemaz nepamanīja, ka viņai kaklā nav viņas iemīļotās pērles. Nannija gāja uz skolu, nolaizdama acu skatienu uz zemi un meklēdama kādu žilbinošu akmeni. Iedama pa silto asfaltu, Nannija nemanot nogriezās no ceļa, kurš veda uz skolu, jo tālumā viņa pamanīja vienu lielu un milzīgu akmeni, uz kura varētu pat nogulties. Tas atradās parkā. Te bija daudz koku, kuri zaļodami priecēja cilvēkus, un soliņi, uz kuriem varēja atvilkt elpu. Bet Nanniju tas viss nepiesaistīja. Viņa gāja taisnā ceļā pie milzīgā akmens. Šajā mirklī tas akmens viņai likās kā milzīgais pasaules centrs. Jā ,akmens bija diezgan augsts un plats, bet Nannija spēja uz tā uzrāpties un apsēsties. Viņa jutās kā paralēlā telpā. Telpā, kurā ir tikai viņa un akmens, kur neviena cita nebija. Šī sajūta atgādināja harmonikas spilgti dzidro skaņu un elektriskās ģitāras radītos akordus. Viņai likās, ka griežas zeme. Un tas, kas ir visapkārt, liek satraukties sirdij. Nannija piecēlās kājās un nostājās akmenim pa vidu. Viņa sajuta piepildījuma garšu. Ausīs viņai skanēja bungu dauzoņa, smago soļu klaboņa. Acis viņa bija aiztaisījusi ciet un rokas izpletusi gar sāniem it kā tūlīt aizlidotu. It kā tūlīt, tūlīt kāds viņu paceltu augstu, augstu gaisā pretī saules stariem, pretī Dievam.. Nannija bija iegājusi savā pasaulē. Viņa sāka griezties un lēkāt ,sāka vicināties ar rokām. Spilgtu sajūtu dēļ viņa vairākas reizes nokrita uz akmens guļus, tad atkal piecēlās un turpināja it kā savu paralēlās pasaules deju. Viņa pati dzirdēja kā burbuļo viņas asinis. Viņa gribēja vēl un vēl, vēl un vēl sajust akmens spēcīgo enerģiju un spēku. Viņa pakļāvās savām sajūtām, viņa atdevās tām. Nekontrolēdama savu prātu un dvēseli, viņa uz baltas lapas rakstīja ar melnu tinti:

„Izslēdzās. Kāds uzspieda uz NEīstās pogas. Man palika bail. Bail no acu skatu sastapšanās. Bail no tā, kad es pieskaros. Bail būt kopā. Bail piepildīt savus sapņus. Visapkārt kā bieza migla vijas nedrošība. Tā apvijas ap manu kaklu, žņaugdama mani, čukst man ausī : „Tu neizbēgsi.. Te nav izejas.. Slazds.” Es svīdu. Bija bezcerīgi meklēt izeju, ja tās te nav. Bet varbūt tomēr kāds mazs mazītiņš caurumiņš tomēr kaut kur ir atrodams? Tā bija cerība, kas runāja ar manu sirdsbalsi. Viņu dialogs biji īss un konkrēts – nepārtraukta strīdēšanās par to, vai ir vai nav izejas. Nebūt ne vienmēr ir kāds, kas spēj uzturēt sarunu. Bet viņu starpā bija saruna. Cik lietderīga vai pilnvērtīga tā bija? Es domāju, ka ne cik. Jo bailes mani tik un tā mocīja. Tās kā drudža vadītas manās asins dzīslās ritēja uz katras šūnas centru. Neizbēgamas sāpes. Sāpes no bailēm. Bail ir arī pazaudēt sapņus, cilvēkus, sarunas, emocijas. Ienīstu bailes. Jo tās grauž jaunas alas zem manām ribām. Smoku. Bet man bail nosmakt. Vai kāds ieslēgs atpakaļ to pogu? Paradās uzraksts uz miglas aptītā koka stumbra – nē, poga paliks ieslēgta! Bailes bailēs. Ķermenis sasalst un kļūst ledus auksts un bāls. Palieku nekustīga kā ozola stumbrs man pretī. Vai es vēl elpoju? Nejūtu plaušas, ka tās kustās. Jūtu sāpes pie katras ieelpas. Jūtu kā gaiss saēd mani, kā gar acīm rādās balti apļi, kā balanss uz kājām zūd. Nokrītu ar seju pret zemi. Tā ir tik auksta, ka knapi spēju nogulēt nepakustējusies. Bet bail pakustēties. Bail ,ka mani ieraudzīs. Bail ,ka vajadzēs stāties priekšā un cīnīties. Bet rokas trīc. Cīņa nevar notikt. Nespēju pat nazi tagad pacelt. Sirdsklauves skan. Pulss ir ātrs kā tekošs ūdenskritums. Zobi saspiesti kopā, viens pie viena kā musketieri. Acu plakstiņi kā pielīmēti. Tie nekustās, tie nemirkšķina. Bet tomēr aklums. Neredzu. Bail redzēt pat savu atspulgu ūdenī. Jo ik viena kustība, ik viens solis, dziļākā ieelpa var būt kā nāvējošs zaudējums. Pie tam pamatīgs. Gaidu. Nekustos, jo baidos. Gaidu. Gaidu. Gaidu, ka kāds ieslēgs atpakaļ pareizo pogu? Vai ieslēgs? Bail ,ka neieslēgs. Mūžīgi nespēšu nekustēties. Bet baltās pērles mūžīgi būs baltas? Izslēdzās.”

Baltās pērles nosūbēja uz spoguļvirsmas, jo Nannija mājās nekad vairs neatgriezās... Viņai tagad bija citas mājas ar baltām sienām un baltu korpusu...
(06.04.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 5.67

Šeit Tu varēsi ierakstīt komentāru un nobalsot par darbu!

Autors nevēlas, lai viņa darbus komentētu un vērtētu nereģistrēti lietotāji. Tādēļ reģistrējies un ienāc ŠEIT, Tavs viedoklis būs zināms visiem!

Neaizmirsti, ka vienai personai drīkst būt tikai viens lietotāja konts. Feini redakcija periodiski analizēs kontus. Ja tiks atklāti vairāki konti vienai personai, var tik dzēsti visi personas konti.

 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Jaunais gads ar baltu zirgu,
Atvelk cisternu ar spirtu!
Nu ir ziepes, nu ir posts,
Atkal visu gadu plosts! ...
Interesanti video
Dažādi atgadījumi
 
 
Zīmējumi

Pie loga
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dienasgrāmatas
3D dimensija.
Aspekts aspekta galā,
Kā eža adatas saslejas kamolā.
Nu tikai prāts ķersies klāt risināt.
Dažādas kombinācijas veidot.
Šausmu stāstus un problēmas radot.
Sastrēgums dvēselē,bailes...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 2321 Kopā:6060151

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec