|
|
|
|
|
|
|
| | Kad saki... | | Komentāri Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Manas acis ir skumjas
Kā lietaina debess,
Kad klusiņām saki-
„Man bail...”
Un es vēlos paslēpties
Savos sapņos,
Bet tu saki-
„Tie mūsu...”
Mana sirds nodreb mazliet,
Kā aizzāģēts koks,
Kad saki-
„Man jāiet”
Un es vēlos iet
Uz otru pusi,
Uz dienvidiem, siltumā,
Bet tu saki- „rādi man ceļu”
Manas rokas noglāsta
Kā eņģeļi sargājot,
Kad čuksti-
„Pazudis esmu”
Un es vēlos nedzirdēt
Savas domas,
Kas atkal atgriežas
Kad saki- „varbūt...” (20.12.2004) | | |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
|
|
|
|
Visi tik par baltu dzejo
Jaunā gada vakarā.
Besī mani, es par piķi,
Sveicu gadu nomaiņā! ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
|
|
|
|
|
Vieta reklāmai:
|
|
|
|