|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Kad saki... | | Komentāri
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Manas acis ir skumjas
Kā lietaina debess,
Kad klusiņām saki-
„Man bail...”
Un es vēlos paslēpties
Savos sapņos,
Bet tu saki-
„Tie mūsu...”
Mana sirds nodreb mazliet,
Kā aizzāģēts koks,
Kad saki-
„Man jāiet”
Un es vēlos iet
Uz otru pusi,
Uz dienvidiem, siltumā,
Bet tu saki- „rādi man ceļu”
Manas rokas noglāsta
Kā eņģeļi sargājot,
Kad čuksti-
„Pazudis esmu”
Un es vēlos nedzirdēt
Savas domas,
Kas atkal atgriežas
Kad saki- „varbūt...”
(20.12.2004) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1998
Kopā:6435426
|
| |
| |
|
Autori
