X

Feini!
Reklāma

 
LITERATŪRA
Neizdotās grāmatas
Humors un satīra
Dzeja
Īsrindes
Pasakas
Proza
Stāsti
Raksti
Neklasificēta jaunrade Valters Bergs
MĀKSLA
IZKLAIDE
INTERESANTI
Autori
Arhīvs
Feini! čats (online - )
Aktualitāšu arhīvs
Feini! iesaka apmeklēt
 
 
 
     

LITERATŪRA

skatīt visu
Pasakas
Zilās prērijas gars.3.nodaļa
Autors - Titanija
  
Komentāri (7)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija

No mākoņa apakšas izlīda pilns mēness. Neuzticīgi tas vēroja apkārtni un ik pa laikam atkal bailīgi paslēpās aiz mākoņa drošās muguras. Koku zari uz tā fona izskatījās kā ložņājošas čūskas, jo nešpetnais vējš tos locīja uz visām pusēm. Tas neklausījās koku vaimanās, bet tikai turpināja savus posta darbus. Tumsā aizskanēja vilka gaudas. Mēnesim veltītā dziesma izskanēja kā taures skaņa klusumā. Taču mēness -šis kautrīgais vīrs -atkal paslēpās. Debesis sāka raudāt, jo pelēkā svešinieka dziesma tās bija aizkustinājusi...Tā bija dziesma, kurai nebija vārdu, kurai nebija melodijas, kuri nebija nosaukuma... Tā bija vientulības dziesma...Tā bija sēru dziesma... bada dziesma...
-Vilks? -Liāna bailīgi nočukstēja un apstājās.
-Vilks, –Rovena apstiprināja un parāvusi māsu aiz rokas, devās tālāk pa šauro taciņu. Liāna nesaprata kā viņa redz, kurp iet, jo mežā valdīja pilnīga tumsa. Bet Rovenu jau nekad nevarēja saprast.
-Vai tu kaut ko redzi? –viņa nedroši jautāja māsai, kas paņēmusi viņu aiz rokas droši gāja uz priekšu.
-Nē, –Rovena noteica.
-Kā tad tu zini, kur jāiet? –Liāna nedroši jautāja un domāja, ka māsa neko neatbildēs, bet kļūdījās.
-Es pazīstu šo mežu kā savu kabatu un varētu atrast ceļu pat ar aizvērtām acīm. Turklāt es jūtu taciņu zem kājām, –Rovena atbildēja un Liānai likās, ka viņa varētu smaidīt. Nē, tas nebija iespējams. Rovena gandrīz nekad nesmaidīja.
-Kur mēs ejam? Līst... kur mēs pavadīsim nakti?
-Drīz būsim klāt... –Rovena nomurmināja. Viņa bija izvēlējusies īsāko ceļu, kas veda pie draudzenes. Šis ceļš veda caur mežu. Rovena jau sen šeit nebija bijusi, bet bija droša, ka ceļu atradīs. Ātrāk bija jānokļūst sausumā.
Kad līt sāka pavisam stipri, Rovena saprata, ka ceļu vairs turpināt nevar. Bija pārāk bīstami šķērsot upi, jo ūdens līmenis lietus laikā strauji appludināja tiltu. Bet ko darīt? Spējš atmiņu vilnis strauji uzplaiksnīja viņas galvā.
-Nāc šurp. Kad izlīdīs mēness, tu ieraudzīsi koku. Pa tā zariem rāpies augšup. Tur būs būda. Lien iekšā un gaidi mani. Saprati? –Liāna pamāja ar galvu, bet tad saprata, ka ir pārāk tumšs, lai māsa to redzētu. Taču Rovena liekas negaidīja no viņas apstiprinošu atbildi, un Liāna vairs neko neteica. Sasprindzinājusi skatienu viņa centās ieraudzīt koku, par kuru māsa bija runājusi. Negaidīti mēness izlīda no savas paslēptuves un Liāna to ieraudzīja.
Tas bija neticami liels ozols. Tā zari pletās uz visām pusēm. Liāna centās atrast Rovenas pieminēto namiņu lapotnē, bet bija pārāk tumšs, lai to saskatītu. Pieķērusies pie pirmā zara, viņa vilkās augšup. Kāpiens bija ļoti ilgs un bīstams, jo zari bija ļoti slideni. Vairākas reizes viņa paslīdēja un pašā pēdējā mirklī paspēja pieķerties kādam zaram. Ļoti traucēja mēness, kas šad tad parādījās, bet tad pēkšņi atkal nozuda aiz mākoņiem. Zari bija diezgan resni, bet namiņš bija augstu. Liāna šo māju kokā nekad nebija redzējusi, bet viņa nebrīnījās, ka Rovena par to zina, jo agrāk māsa diezgan bieži nāca uz mežu.
Arī Rovenai neklājās labāk. Lai gan šajā kokā viņa bija kāpusi simtiem reižu, bet tas bija ļoti sen... aptuveni pirms pieciem gadiem. Viņa brīnījās par to, ka bija atcerējusies ceļu šurp. Taču tiklīdz viņa bija tikusi uz taciņas, kājas pašas zināja kurp iet, kaut arī acis neredzēja neko. Šo namiņu viņa bija atradusi, kad viņai bija astoņi gadi. Viņai bija paticis iztēloties, ka to sensenos laikos uzcēluši pirāti un slēpuši tur savus dārgumus. Viņa nāca šurp katru dienu un nosēdēja kokā vairākas stundas sacerēdama stāstus par brīnumainām zemēm, ka apti nāk no tādas... nē, tās bija sliktas atmiņas. Viņa nevēlējās to atcerēties.
Automātiski viņa lika rokas un kājas uz koka zariem. Viņa nedomāja, ka koks varētu būt mainījies, viņa pat nevarēja iedomāties, ka šo piecu gadu laikā kāds zars varētu būt satrunējis vai nolūzis... Viņa bija likusi Liānai kāpt augšā pa koka otru pusi. Tur zari bija daudz stabilāki un resnāki. Rovena pat neiedomājās, ka kaut kas varētu notikt. Viņa tikai kāpa augšup. Pēkšņi viņa paslīdēja, zaudēja līdzsvaru un skaļi iekliegusies krita lejup. Viss notika vienā acumirklī, bet Rovenai šis kritiens vilkās veselu mūžību. Viņa neko neredzēja... Lietus sitās sejā... Kaut kur tepat blakus iegaudojās vilks... Viss sagriezās... Rovena saprata, ka tūdaļ mirs, jo viņa bija paguvusi uzkāpt diezgan augstu.
Vēl pēdējo reizi viņa centās aiz kaut kā aizķerties un roka patiesi satvēra zaru. Nosalušie pirksti cieši aptvērās ap to, un Rovena arī ar otru roku cieši pie tā pieķērās.
-Rovena! Kas notika? –Liāna panikā iekliedzās. Viņa dzirdēja māsas kliedzienu un zara krakšķi. Kaut kas nebija labi.
-Liāna! Viss kārtībā. Es tūliņ būšu augšā. Kāp! Pasteidzies, lejā ir vilks! –it kā apstiprinot viņas vārdus, vilks skaļi iegaudojās. Liāna apspieda kliedzienu.
-Kāp augšā! Ātri! –Liāna panikā iekliedzās.
-Es...es nevaru... –Rovena noelsās, jo nespēja pievilkties pie zara. Ar kājām viņa centās sataustīt kaut ko, pret ko atsperties, bet arī tur nekā nebija. Rovena juta, ka rokas slīd. Viņa centās pieķerties stiprāk, bet tad... kāds viņu satvēra aiz rokas.
-Turies! Es tev palīdzēšu! –Liāna elsoja māsai virs galvas. Visiem spēkiem viņa centās uzvilkt māsu augšup. Viņas mēģinājumi bija nesekmīgi, taču Rovenai izdevās sakopot visus atlikušos spēkus, un pieķerties kādam nedudz stiprākam zaram. Pēdējiem spēkiem viņas lēni pabeidza savu kāpienu. Beidzot tikusi drošībā, Liāna smagi nopūtās. Viss bija galā. Rovena smagi elsoja.
-Paldies! –viņa norūca. Liāna neteica nekā, bet atgūlusies uz būdiņas grīdas, raudzījās griestos.
-Ko mēs tagad darīsim? –viņa pēkšņi pajautāja.
-Un, kā tev šķiet? –Rovena atbildēja ar pretjautājumu. Liāna mirkli neatbildēja, jo negribēja, lai māsa saprot, ka neskatoties uz Rovenas protestiem, viņa dosies meklēt brīnumaino zemi.
-Es nezinu, ko tu domā darīt, -Liāna izvairīgi atbildēja.
-No sākuma, izgulēties. Rīt mēs izdomāsim, kas darāms, -māsa atteica un nolikās gulēt. Liāna vēl ilgi raudzījās griestos, bet tad, kad likās, ka māsai jau jābūt aizmigušai, viņa piecēlās un pierāpoja pie loga pa kuru zaglīgi iespīdēja blāva mēness gaisma. Lēnām viņa atšķīra grāmatu.
Dūmakainās zemes stepe bija briesmu pilna...Nē, tas bija par tālu...Feju meža burvība bija pievilinājusi...Nē, tas nebija tas. Kā nokļūt tai Feju Mežā?
Liāna atšķīra grāmatā vel dažas lapas atpakaļ.
„Ahā! Redz kur ir!” viņa laimīga nodomāja un veikli, cik vājā mēnessgaisma to ļāva, izlasīja pirmo atkāpi.
Pirmais ir tas, kas šķiro, pirmais ir tas, kas zin’,
Pirmais ir tas, ko piemānīt nevar, tik pēdējais vēl bīstamāks ir.
Pāriet to tikai spēcīgie var,
Tie, kuru prātu burvība skar.
Tik tas, kurš Atvara priekšā drosmīgi stājies.
Tik tas, kurš Vārtupes klēpī ienirt uzdrošinājies,
Tas, kurš robežu šķērsojis, cienīgs ir tālāk doties.
Tas, kurš šķērsojis to, nemānoties, nešauboties un neatskatoties.

Apmulsusi, Liāna aizvēra grāmatu. Vai teiktais bija jāsaprot burtiski? Vēlreiz atšķīrusi grāmatu, viņa redzēja, ka tikko lasītā atkāpe bija pazudusi un tās vietā rēgojās vardi dīvainā valodā, ko Liāna nesaprata. „Dīvaina grāmata”, viņa nodomāja. Liāna bija pilnībā noticējusi, ka Dūmakainā zeme patiesi eksistē un pati par to brīnījās. Tas taču bija tas, ko vinā tik ļoti bija gaidījusi –īsts piedzīvojums. Tikai žēl, ka viņa tai nevarēs dalīties ar māsu. Liāna ilgi pārdomāja to, ko bija teikusi Brenna un galu galā sapinās pati savās domās.
Tad viņas domas atkal pievērsās dīvainajiem vārdiem par to kā nokļūt brīnumu zemē. Bija jāšķērso kaut kāda Vārtupe. Kur šo upi varēja atrast? Ja Liāna saprata pareizi, tad bija jāienirst. Tik vien? Tas jau nebija nekas grūts. Pag, Brenna bija teikusi, ka pastaigājusies gar upi, kad bija viņas atradusi... varbūt tam bija kāda saistība? Vārtupe! Vai viņa bija teikusi Vārtupe? Vai tā bija caur mežu plūstošā upe? Tik vienkārši?
Liāna nopūtās un iegrima pārdomās par to, ko gan viņa redzēs, kad nokļūs galā. Viņa iegrima miegā un līdz ar to arī savā skaistajā sapņu pasaulē, kuru viņa apmeklēja katru nakti. Šeit viņa atrada to, ko nevarēja atrast nomodā...visu cerību un ilgu piepildījumu. Šeit bija Zilās Prērijas nebeidzamie plašumi...
Šonakt viņa redzēja, kā ienirst Vārtupes ūdeņos. Viņa redzēja sevi iznirstam skaistā mežā. Viņa bija nokļuvusi paradīzē, ko sauca par Dūmakaino Zemi. Viņa nesaprata tikai vienu. Kamdēļ tik skaistai zemei bija tik neparasts vārds...
(15.04.2008)
  
Prozas, stāstu, rakstu u.c. novērtējums. Kopvērtējums - 8.47
Balso arī Tu!
Gramatika, sintakse - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.4)
Izteiksmes līdzekļi - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.6)
Doma, saturs - 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 (pašlaik vidējais - 8.4)
- balsot ar vērtējumu zem 4 vai ar 10 var tikai, ierakstot "viedoklī" pamatojumu.
Tavs viedoklis:
Niks:*
Tēma:
Komentārs *
Lūdzu ievadiet kodu *
Noteikumi komentējot
 
 

DISKUSIJAS

skatīt visu
Jaunrades čats
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
 
 

IZKLAIDE

skatīt visu
SmS pantiņi
Lai sasildaas sirds tai baltajaa dziesmaa,
Ko shovakar zeme ar debesiim dzied.
Lai saglabaa sirds to sveciishu liesmu,
Ar kuru droshi caur putenjiem iet ...
Smieklīgi teksti
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
 
 
Zīmējumi

Pie loga
 
 

INTERESANTI

skatīt visu
Dāvanu idejas
Aša, tomēr mīļa dāvaniņa
Mēs daram tā un saņēmēji parasti priecājas. Ja laikus nav iegādāta dāvaniņa, tad aicinu savu 5 gadīgo meitu palīgā. No parastas lapas salokam, salīmējam aploksnīti un viņa to pēc savas...
 
 
Vieta reklāmai:
 
 
Šodien: 1752 Kopā:6059582

 
 
. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
Par Feini! | Atsauksmes | Redakcija | Iesūtīšanas un lietošanas noteikumi | Pateicības | Reklāma | Palīdzi portālam! | FAQ | Ziņot par kļūdu
Portāls daudzpusīgam, ideālam cilvēkam. No nopietnības līdz humoram.
Feini! neatbild par iesūtīto darbu un informācijas autentiskumu un avotiem. Aizliegts izmantot informāciju komerciālos nolūkos © 2001-2007 Feini!. All rights reserved.
webdesign by odot | code by valcha
load time 0.0 sec