|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Sabojājies mēness | Autors - liu
| | Komentāri (9)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Šī ir nakts, kurā notika neparedzamais. Pamazām kā lēnā nāvē pār tevi nolaidās tumsa. Tā apskāva zemi, un mēms
klusums ietvēra debesu kupolu. Sajūtas asākas kā jebkad, jo tumsā viss ir labāk sadzirdams - vēja pieskāriens, kas
ir tikai viegla gaisa pūsma, saviļņo tevi sev līdz. Kādiem augstākiem spēkiem gan ir vara pār mēnesi?
Katram vārdam jāizskan ar nozīmi, katrai notij - ar emociju no A līdz Z. Tai jāskan kopā ar suņu rejām un nakts šalkoņu, un dziesma pārvēršas haosā, kur savu vietu atrod tikai meklētājs. Noktirne par mākoņu blāzmu skan kā
cildinājums, himna nesataustāmajam, bet mēs jau neesam ne maiji, acteki, ne senie latviešu pagāni, lai pielūgtu
mēnesi. Mēnesi, mēnesi, ko tu mums atnesi? Pret tevi sapņu zvaigznes triecas, tavā priekšā mežu gali liecas! Un
lielas kļūst mutes, kad neizliekamies, un liels ir tukšums, kad izliekamies sveši. Par realitāti sapņot steidzas domas, kamēr nesarūs no stāvēšanas dīkā. Kas ir reāls, tas ir mīļš, jo sapņi klīst, bet nenolīst pār mūsu galvām apskaidrība; trīs viegli, viegli nenoteiktība.
Kādiem spēkiem gan ir vara aizsegt mēnesi? Liānas savijas mezglos, mākoņi satinas kamolos, un seglos vairs
nepietiek vietas. Ir skaidrs kā dienā, kad mūs kāds vada, bet atrast pašiem ceļu, kad nav neviena rada, ne cēlēja,
ir laiski, kā spēle, kā gulšņāšana medību spilvenos, sastāvot no dūnām, kuras noplūktas zvirbulim - izbadējušam no sala. Vairs tikai mazs sirpītis paveras skatienam! Cik tuvas ir tāles, tik tāls ir mēness. Tas burbuļo aiz
mākoņiem, bet atsedz vien gaismas pavedien, aiz kura mums aizķerties, saķerties rokās un nenoslīkt. Vairs tikai
mazs gaismas pleķītis spīguļo - maliņa, kura sniedz gaismu kā atmiņu par cerību mirstošo. Tu esi viens. Nav neviens
necilāks par tevi, kad prakses nomākts stāvi pusnaktī un gaidi, ko nesīs melna nakts. Arī vārdu ceļš ir jāatrod, ar
domu spēku jātrenē. Un šajā lielā pasaulē aiz ēnas noslēpies mans dievs.
Zvārguļo sienāžu ķekari zālāja mitrajos mežos. Korī rūcošos basos iedziedas mašīnas, griezīgā altā ievaidas kāds bānītis... Atkal jau draudīgi dūmu ērkuļi uzdrošinās rullēt pāri un nostāties pašā stāsta vidū!.. Tātad ieskanas gaisma.. (taustiņu klaboņa apstājas, tai austot), tas ir.. ieskanas suņu rejas, jā, tās pašas, kas jau iepriekš izjauca mieru šajā tēlojumā! Tas parādās! Miglains tēls kā tāds ērms, kroplītis, kuru skatīt ir gods. Bet cik gan kroplīšu tagad ir pasaulē, pie krievu valdības galdiem sēž, cepures kuldami! Salmu maisos sabāzt un pakārt visus, kas karu ar mieru grib sainstalēt kopā! Marionešu simfonija karalaukā skan kā baltas putas, šļācoties no to alkohola pārklātajām mutēm. Un arī zušiem nav miera. Ģimenes iesprostotas četrās pagraba sienās. Vecuma rievās iezogas bažas par pagātni, kas atkārtojas un nenāk viena - ar veciem draugiem un paziņām, ar ieročiem un šautriņām...
Ieskanas satraukti čuksti - cilvēki šobrīd vairāk kā agrāk iziet ielās, lai vērotu brīnumu. Katram savas acis, jau
pieredzētais jānobauda kā mazam bērnam pirmā kabatasnauda.
Tātad suņu rejas šajā apziņas skrējienā ieņem galveno lomu. Tās ir tēls, kuram piešķirtas balstiesības. Vau, vau, vauuu! Tie pievienojas pārējiem, lai nepaliktu aizmirsti. Kur taisnība pasaulē? Kāpēc neviens mūs šeit nesaudzē? Pūlī briest vētra. Mutuļo asinis. Polijā ceļi aizsprostoti sagāztiem kokiem, kur mieru lai rod? Vai tas ir vienīgais mūsu dzīves mērķis? Miers un dažreiz kāda trakulība, ko atļauties, bet iekšējs saspringums ar laimes nastu vienā maisā nav liekams? Baudi mirkli, cher ami, lieber amico, mans draugs un acuraugs!
Bet tad kāpēc "katrs=ikviens=visi ir mūsu brāļi un māsas, dzīvosim mierā!" neatbalsojas tālajā Pekinā, kur Olimpiskajās spēlēs Bušs iedomājas sasmaidīties (un pat smieties!) ar Putinu? Lai sniegi viņus tur iePutina, lai
Sibīrijā un Japānas jūras krastos reiz pašiem lāstus nākas gremot! Lai, lai l a i i i ms Mojito glāzītē neliekas
tik skābi rūgts kā pati dzīve!
Un tāpēc tu raugies caur dubulto, koka rāmī ierūtoto logu uz divām spožām acu zīlītēm. Mākoņēnas ieņem bezkaunīgi
ironiskas formas, tad ieskaujot mēnesi, tad to apsedzot ar lauvas krēpēm. Sniegoti balts kaķēns (vismaz sajūtās)
noraugās uz tavām rokām. Ko gan tās spēj šajā brīdī iesākt? Noglaudīt vai sist? Uz ko gan aptumsuma laikā spējīga ir sirds? Aiz tukša klusuma piepildīts raud mēness.
(17.08.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
arpa (31.12.2023, 19:53)Stingru 24. gadu! Galvu augšā! Esam un būsim. Cieti.Priedes zars (viesis) (18.12.2023, 10:45)Ja egles pilnas čiekuriem, tad būs laba kartupeļu raža!bez smecera (15.12.2023, 19:01)Jauki novērojumi! Ik dienu ja ievēro un piefiksē tādus šķietamus sīkumiņus, izveidoties var kaut kas lielāks, piemēram, poēma vai stāsts... Upei jau arī ir sava gudrība - tā nenoniecina...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Sonakt visgaraakaa nakts,
Jaataisa dzimumakts.
Nav aktam jaaraksta pakts,
Gribu un daros kaa traks. ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1559
Kopā:6110580
|
| |
| |
|
Autori
