|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | SIrms un sens, bet mīļš joprojām | | Ievietojis: Dizzyja |
Komentāri (4)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Opaps sēdēja ķēķī un rūpīgi pētīja degošās malkas pagales pečkā, kas draiski rotaļājās ar liesmām šprakšķēdamas. Šīs skaņas vectēvam atgadināja jaunību. Sarkanamataino Rutu, kas mūždien dzēlīgi mētājās ar vārdiem, bet tomēr viņā bija tā dzirkstelīte, kas nu dauzās pa vecā Viestura plītiņu.
Toreiz Viesturam apritēja 21. dzimšanas diena un viņš bija saaicinājis visus tuvākos draugus ciemā. Ugunīgā Ruta toreiz bija viņa draudzene, taču viņas lūguma pēc, Viesturs nevienam neteica, ka starp viņiem ir šī saikne. Šodien bija lielā diena, kad puisis bija nolēmis tuvākajiem draugiem atklāties. Arī daiļā rudmate bija ielūgta uz viesībām.
Pienāca tostu laiks un Viesturs pielēca kājās pirmais, vēlēdamies teikt tostu. Ruta sēdēja viņam tieši blakus pilnīgā mierā lēni locīdama salveti.
- Mani dārgie draugi, man tiešām liels prieks Jūs visus šeti redzēt. Man šī ir ļoti nozīmīga diena, ne jau tikai tāpēc, ka sasniedzu otro pilngadību, bet arī tāpēc, ka šeit, man blakus sēž man tiešām nozīmīgs cilvēks. Mīļā, Ruta, lūdzu piecelies.
Ruta pacēla acis kurās bija jaušamas dusmas un savā veidā nicinājums, taču Viesturs neapstājās. Viņš satvēra meitenes roku un piecēla viņu kājās.
- Vēlējos darīt Jums zināmu, ka mēs ar Rutu esam pāris jau kopš Ziemassvētkiem. Esam kopā slepeni jau veselu gadu un uzskatu, ka ir pienācis laiks Jums visiem mūs apsveikt kā pāri.
Rutas plaukstas savilkās dūrēs, un viņa bija gatava pārvērsties par pūķi, spļaudama karstas liesmas Viesturam sejā. Visi Viestura draugi lūkojās iekārojamajā Rutā, kura pirms pāris sekundēm vēl bija brīva un tie, kuri bija ar Rutu ielaidušies, piesarkstot nolaida acis.
Ugunīgā dāma nebija no tādām, kam nav ko teikt. Viņa ievilka elpu, izslējās taisni un šarmanti pasmaidīja visiem.
- Ko lai es jums saku, Viesturs man ir tik pat mīļš kā jums visiem, tikai viņam šķiet, ka es viņu mīlu mazliet vairāk. Iešu nu nopūderēt degunu. - Viegli šūpodamās gurnos, Ruta aizgāja pa gaiteni.
Viesturam atkārās žoklis. Viņš dusmās kūsāja, taču nevēlēdamies to izrādīt, viņš uzsamidīja publikai un soļoja pakaļ Rutai. Notvēris viņu gaitenī, Viesturs piespieda viņu pie sienas, viņas rokas pacēlis virs meitenes galvas un piespiedis gurnus viņas gurniem.
- Tātad, es esmu tikai mazliet mīļāks! -Viņa vārdi bija domāti skanam dusmīgi, taču viņš pats nobrīnījās, cik tie izklausījās seksīgi.
- Tā varētu teikt. - Viņa skaļi iesmējās.
Viesturs sajuta ņirgāšanos un viņa ego nespēja to panest. Vīrietis satvēra rudmates seju rokās un kaislīgi jo kaislīgi skūpstīja viņas sārtās lūpas.
- Tāds tu man patīc.. - Ruta aizelsusies izgrūda.
- Vecotēv, tev oglīte izkrita.- Mazā Elziņa pieskrēja pie Opīša. Viesturs smaidā nopūtās, atgriezdamies no siltajām atmiņām.
- Paldies bērniņ, ka pamanīji. - Viņš silti uzsmaidīja rudajai mazmeitai.
(09.10.2008) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
Ljurbenjaaks (viesis) (29.09.2024, 10:44)Davaj, Ckilla, raksti un nepilosofē te daudz! :))Chillite (23.06.2024, 10:17)man nenesas prāts uz jokiem, es kaut ko pašai tuvāku spēju uzrakstīt! ;) varbūt nākamajos jāņos paklausīšu Tavam padomam!bez smecera (21.06.2024, 14:11)Nu, tad rekomendēju sākt ar humoristiskajiem pantiņiem Līgo noskaņās - tie vienmēr ir lielā cieņā... Vispār, ja uz pēdējo gadu humoru paskatās, paveras traģiska aina - liela daļa cilvēku...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Mums katram ir senloloti sapņi, bet kad esmu ar tevi kopā, es jūtos it kā tos visus būtu piepildījis ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Pēdējā mirkļa dāvana*
Gadās jau tā, ka jāierodas uz jubileju, ka nu pilnīgi bez gatavošanās un šķiet, ka ar konfekškasti par maz un ne īsti interesanti. Tad nu var ķerties pie apsveikuma zīmēšanas - parastie zīmuļi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 1110
Kopā:6412875
|
| |
| |
|
Autori
